Ventspils novads

Fakti par Ventspils novadu

Izveidots: 2009. gadā
Apvieno: Piltenes pilsētu un lauku teritoriju, Ances, Jūrkalnes, Popes, Puzes, Tārgales, Ugāles, Usmas, Užavas, Vārves, Ziru, Zlēku pagastu
Platība: 2472,3 km2
Upes: Venta; Abava; Užava; Irbe; Lūžupe
Ezeri: Usmas ezers; Puzes ezers; Būšnieku ezers
Rezervāti: Moricsalas rezervāts
Purvi: Sārnates purvs; Lūžņas purvs; Vārves purvs; Vasenieku purvs

Ventspils novads ir pašvaldība Kurzemes rietumos, kurā 2009. gadā apvienoja bijušā Ventspils rajona Piltenes pilsētu ar lauku teritoriju un 11 pagastus. Robežojas ar Ventspils pilsētu, kā arī Dundagas, Talsu, Kuldīgas, Alsungas un Pāvilostas novadiem. Novada dome atrodas Ventspils pilsētā (neietilpst novadā), Skolas ielā 4.


Dabas aizsardzība

  • Noteikta 21 īpaši aizsargājamā dabas teritorija-Natura 2000 teritorijas-Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas.
  • Noteiktas 84 mikroliegumu teritorijas.
  • Reģistrēti 109 īpaši aizsargājamie koki.
  • Saglabājami dendroloģiskie stādījumi Zlēku, Tārgales, Leču un Lagzdenas parkā.
  • Aizsargāti tiek dižakmeņi-Ķīvmeža, Vecumu un Grīžu Velna beņķis.


Velomaršuti
Ventspils novadu šķērso velomaršruti EuroVelo 10 ”Apkārt Baltijas jūrai” un EuroVelo 13 ”Dzelzs priekškars”. Abi EuroVelo posmi ir lielisks veids, kā iepazīt dabas vērtības, kultūrvēsturisko mantojumu, cilvēkus un dzīvi šodien. Maršruts virzās gan gar jūras krastu, ļaujot Jūrkalnē iepazīt suitu tradīcijas, lībiešu zvejniekciemu gaisotni un apskatīt bijušo PSRS armijas militāro radioteleskopu lrbenē, kas ir astotais lielākais pasaulē un tagad tiek izmantots civiliem mērķiem, gan arī atvirzās no jūras, ļaujot iepazīt vietas, kas pieguļ Ventas upes krastam ceļā no Kuldīgas līdz Ventspilij.

Ventas upes velomaršruts 561
Ventspils-Piltene-Zlēkas-Ventava-Zūras-Vārve-Ventspils. Kopējais garums 95 km (10 km grants ceļu, 85 km asfalta un pilsētas ielu). Maršruts virzās gar Ventas upi, kreisajā krastā var ik pa laikam iegriezties un piestāt ciematos Ventas krastā. Savukārt labais krasts ir mazāk apdzīvots ar divām pieturvietām - Pilteni un Zlēkām.

Apkārt Usmas ezeram 559
Usma-Amjūdze-Apciems-Usma. Kopējais garums 55km (10 km asfalta, 13 km grants ceļa, 32 km meža un mazu lauku ceļu) Kurzemes skaistākais ezers-Usmas ezers būs arī aizraujošs ezers „kolekcionāriem”. Maršruts virzās pa mežu ceļiem un maziem lauku ceļiem, ļaujot baudīt ezera ainavu.



Ventspils novada vēsture

Vēsturiski tagadējā Ventspils reģiona teritorija sāka formēties pēc Livonijas ordeņa izveides 13. gadsimta sākumā, kad tika dibināta Ventas pils pie Ventas ietekas jūrā. Jau agrākos laikos pie Ventas upes grīvas ir atradies lībiešu ciemats, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastie sadzīves priekšmeti.

Viduslaikos Ventspils pilsētai nebija būtiskas lomas reģiona attīstībā, jo par galveno reģiona pilsētu bija kļuvusi Piltene, kurā atradās Piltenes bīskapijas bīskapa sēdeklis. Pateicoties atlantiskajam periodam, kad klimats bija siltāks un mitrāks, Piltene bija arī svarīga ostas pilsēta, jo Venta tad bija ērti kuģojama.

Sabrūkot Livonijas Ordenim un rodoties Kurzemes hercogistei, Ventspils pilsēta strauji kļuva par svarīgu ostu visā Baltijas jūras reģionā. To lielā mērā noteica arī apstāklis, ka Ventas upe vairākas reizes mainīja savu gultni pie Piltenes, kā rezultātā pilsēta palika apmēram 3 kilometru attālumā no Ventas upes. Līdz ar to tā zaudēja savu nozīmi kā ostas pilsēta.

Piltenes teritorija savā pastāvēšanas laikā atradās dažādu varu pakļautībā – gan Dānijas īpašumā (1559. – 1583.), gan ieķīlāta Prūsijai (1585. – 1611.), gan iekļauta Kurzemes hercogistē (1656. - 1717.). Pārējā laikā tā bija pakļauts tieši Polijai. Ostas statusa zaudēšanas un pastāvīgas varu maiņas dēļ Piltenes pilsēta stipri panīka.

Pārmaiņas savukārt nāca par labu Ventspilij. Tā 17. gadsimta vidū no maza miestiņa izauga par lielu ostas pilsētu, kur bāzējās Kurzemes hercogu flote. Hercoga Jēkaba laikā visā hercogistē, arī tagadējā Ventspils rajona teritorijā, bija rosīga saimnieciskā dzīve. Kokmateriālu ieguve, amatniecība, dzelzs cepļi, stikla kausētavas un cita veida ražošana padarīja šo mazo valsti par vienu no ekonomiski spēcīgākajām Eiropā. Saimnieciskās attīstības īpatnējie rādītāji pārspēja Angliju, Franciju, Zviedriju. Toreizējās saimnieciskās aktivitātes vēl tagad atspoguļojas vietvārdos arī Ventspils rajonā (piem. Puzes pagasta Stikli).

Diemžēl valdnieks nepietiekami rūpējās par valsts aizsardzību un nespēja panākt vienošanos ar zemāko un vidējo muižniecību par karaspēka organizēšanu. Tālab hercogiste pārcieta vairākus postošus iebrukumus. Zviedru iebrukuma laikā tika nodedzināta Ventspils kuģu būvētava un pilsēta stipri panīka. 17.gs. beigās hercoga mazspējīgie pēcteči, g.k. Frīdrihs Kazimirs, ar nesaimniecisku rīcību pilnīgi sagrāva hercogistes ekonomiku. Vispostošākais notikums tomēr bija Lielais mēris 18.gs. sākumā, kā rezultātā Kurzeme atsevišķās teritorijās zaudēja līdz pat 90% iedzīvotāju. Ventspils rajona mazais apdzīvotības blīvums faktiski ir šīs, vēl pirms 300 gadiem notikušās katastrofas sekas.

Pēc 1798. gada, kad Krievija pievienoja sev Kurzemes hercogisti, Ventspilij bija apriņķa pilsētas statuss Kurzemes guberņā, kurš, pateicoties arī neaizsalstošajai ostai, ļāva sākt strauju attīstību Krievijas impērijas ietvaros.

1816. gadā atsevišķais Piltenes apgabals tika iekļauts Kurzemes guberņā. 1819. gadā dibināja Ventspils apriņķi, kam pievienoja arī Piltenes – Dundagas novadu, izņemot tā sastāvā ietilpstošo Ārlavu, ko pievienoja Talsu apriņķim.

Šajā laikā, bez pieminētajām divām pilsētām, lielāku apdzīvoto vietu reģiona teritorijā nebija. Jūras piekrastē atradās mazi zvejnieku ciematiņi ar savu specifisko dzīvi un paražām. Iekšzemē nostiprinājās vācu baronu muižas, no kurām vēlāk radās apdzīvotās vietas – Zlēkas, Pope, Zūras, Rinda, Ance. Specifiskie ģeogrāfiskie apstākļi – lielais mežu, purvu īpatsvars, kā arī rajonu šķērsojošās upes bija iemesls tam, ka neattīstījās blīvs lauku apdzīvoto vietu tīkls. 1817. gadā ar cara valdības pavēli atjaunoja pagastus kā zemāko administratīvo iedalījumu. Tikai 1866. gadā pagasti ieguva lielāku pastāvību, bet līdz tam tie bija cieši saistīti ar muižām.

Attīstoties ražošanai un rūpniecībai 19. – 20. gadsimtu mijā pieauga Ventspils pilsētas nozīme reģionā. Jau 19. g.s. beigās tika izbūvētas ostas piestātnes un moli, bet 1904. gadā arī dzelzceļa līnija no Orlas. Uz pilsētu devās lauku iedzīvotāji, jo pilsētā bija iespējams atrast darbu – iedzīvotāju skaits pieauga lēcienveidīgi.

Pirmais pasaules karš izpostīja saimniecību pilsētā un tā uz laiku zaudēja savu lomu kā tranzīta osta. Pirmā pasaules kara laikā vācieši izbūvēja dzelzceļa līnijas no Ventspils uz Liepāju, Mazirbi, Dundagu un citām vietām. Pirmās Latvijas Republikas periodā caur Ventspili veda gandrīz tikai kokus un lauksaimniecības preces.

19. gadsimtā Ventspils apriņķī bija 11 pagasti: Dundaga, Ēdole, Piltene, Pope, Sarkanmuiža, Ugāle, Usma, Ziras, Zlēkas un Zūras.

 
Ventspils apriņķis 1939. gadā

Ventspils apriņķī bija 14 pagasti: Ance, Dundaga, Ēdole, Piltene, Pope, Puze, Sarkanmuiža, Ugāle, Usma, Užava, Vārve, Ziras, Ziras, Zlēkas, Zūras. 1940. gada sākumā Sarkanmuižas pagasts tiek pārdēvēts par Ventas pagastu.

Padomju varas laikā 1949. gadā uzsākta rajonu izveidošana. Apriņķi tiek pārdēvēti par rajoniem, pagasti par ciemiem vai “ciemu padomēm”, nerēķinoties ar Latvijas apdzīvotības struktūras reālo dabu.


Pēckara gadi

1950. gadā izveidoja arī Ventspils rajonu. Tajā vairs neietilpst Dundaga un Ēdole. 1956. gadā, likvidējot Alsungas rajonu, Ventspils rajonam pievieno Jūrkalni, tiek atdalītas arī Ziras. 1954. gadā Zūras pievieno Vārves, bet Zūru teritorija Ventas labajā krastā pievienota Piltenei. Ventas pagasta robežas arī tika mainītas un nosaukts par Tārgali.

Laikā no 1962. gada aprīļa līdz 1967. gada janvārim Ventspils rajons kā administratīva vienība vispār nepastāvēja, tas tika sadalīts starp Talsu un Kuldīgas rajoniem.

Ventspils rajona tagadējās robežas noteiktas 1967. gadā. Ventspils rajonā tad bija 11 “ciemu padomes”: Ances, Jūrkalnes, Popes, Puzes, Tārgales, Ugāles, Usmas, Užavas, Vārves, Zlēku un Ziru, kuru teritorijas ir arī patreizējā administratīvi teritoriālā dalījuma pamatā.

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā turpināja palielināties Ventspils pilsētas un rajona saimnieciskā nošķirtība. Panīka lauksaimniecība un ražošana, bet strauji sāka attīstīties mežizstrāde un kokapstrāde. Mainoties ražošanas attiecībām, vietumis arī neveiksmīgas privatizācijas rezultātā, grūtībās nonāca un darbību beidza lielākā daļa to nedaudzo ražošanas uzņēmumu, kuri bija rajonā. 1996. gadā slēdza Ventspils — Liepājas dzelzceļu. Tomēr kopš 90. gadu vidus daļā teritorijas ir vērojamas noteiktas attīstības tendences, kuras vietām sekmē arī veiksmīga pašvaldību darbība.
www.ventspilsnovads.lv

Lasīt vairāk...
Ventspils novada pagasti

Ventspils novads sastāv no Ances, Jūrkalnes, Piltenes, Popes, Puzes, Tārgales, Ugāles, Usmas, Užavas, Vārves, Ziru, Zlēku pagastiem un Piltenes pilsētas. Pēc Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras datiem Ventspils novada teritorijā atrodas 113 ciemi.

Ziras

Ziru pagasts greznojas gleznainā Ventas krastā, bet vasarīgu peldi var baudīt arī Vendzavu dzirnavu dīķa peldvietā. Upes malā guļ Jostnieku dižakmens, ne mazāk iespaidīgi ir Dzeišarāju un Kalnarāju dižakmeņi. Nostāsts vēsta, ka uz Dzeišarāju dižakmens platās virsmas reiz dejojuši divi kāzu pāri. Ziru pagasta Sisē atrodas mezolīta - vidējā akmens laikmeta - apmetne, kuras tuvumā Užavas upes krastā atrasts kaula duncis, ar iegravētu ziemeļbrieža attēlu, kas uzskatāms par vecāko tēlotājmākslas paraugu Austrumbaltijā. Ventspils muzejā glabājas kaula un raga priekšmeti, kas atrasti pie Mazrušķu mājām un liecina par VentspiIs novada apdzīvotību pirms vismaz 6500-7500 gadiem.


Ziru pagasts ir viena no Ventspils novada administratīvajām teritorijām tā vidienē, Ventas kreisajā krastā. Robežojas ar sava novada Jūrkalnes, Užavas, Vārves, Piltenes un Zlēku pagastiem, kā arī Kuldīgas novada Ēdoles pagastu un Alsungas novadu. Lielākās apdzīvotās vietas ir Ziras (pagasta centrs), Sise, Tērande, Bētciems, Vendzavas.


TERITORIJA
12. gs. Beigās tagadējā Ziru pagasta teritorija atradās kuršu Ventavas zemē. 13. gs. To iekļāva Kurzemes bīskapijā, 1617. g. – Piltenes apgabalā, 1795. g. – Krievijai piederošajā Kurzemes guberņā. 1. pasaules kara laikā no Užavas pagasta atdalīja Ziru pagastu, 1935. g. Tā platība bija 9000 ha. 1945. g. Ziru pagastā izveidoja Ziru un Sises ciemu, bet pagastu 1949. g. Likvidēja. Ziru ciemam 1954. g. Pievienoja Sises ciemu. 1990. g. atjaunoja Ziru pagastu. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā tagadējā Ziru pagastā iekļauts viss bijušais Ziru pagasts, kā arī daļa bijušās Ēdoles pagasta teritorijas (Tērandes apkaime), neliela platība no bijušā Zūru pagasta un Piltenes pagasta teritorijas Ventas kreisajā krastā.

DABA
Ziru pagasts atrodas Piejūras zemienes Ventavas līdzenumā, Ventas kreisajā krastā. Virsa līdzena, tā lēzeni pazeminās no 20 m virs jūras līmeņa, pagasta DA malā līdz 3 m virs jūras līmeņa ZR malā. Pagasta DA stūrī sākas Ugāles līdzenums, kur iekšzemes kāpu masīva augstums sasniedz 35 m virs jūras līmeņa. Venta tek pa dziļu ieleju, tās krastā līdz 6 m augsti atsegumi, upes platums 50-130 m, dziļums vidēji 1,5 m, lielākā pieteka Dzirnavupe ( augštecē Ķuļupīte). Pagasta R daļā uz Baltijas jūru tek Užava; tā regulēta, platums 7 m, dziļums vidēji 1.5 m, krastos lejup Sises 20. gs. 60 gados ierīkots Užavas polderis (platība 1155 ha), lielākā pieteka Tērande. No pagasta R malas ūdeņus novada Vičaka. Lielākās ūdenstilpes ir Vendzavas dzirnavezers (platība 7.8 ha) un Ķuļu ūdenskrātuve (2.8 ha). Pagasta R malā sākas lielais Sārnates purvs, D daļā lieli mežu masīvi.

IEDZĪVOTĀJI
1935.g. Ziru pagastā bija 1227 iedzīvotāju, tai skaitā 96,5% latviešu, 2,5% vāciešu 0,4%  ebreju. Padomju okupācijas varas iestādes 1941.g.izsūtīja 14 un 1949.g.-112 zireniekus. Tika veidoti lauku ciemati.

Tagadējā Ziru pagasta teritorijā bijusi ( Sirgen), Vendzavas ( Wensau), Tērandes (Terwenden), Lauku (Feldholf) muiža.
     
SAIMNIECĪBA
Agrārās reformas laikā muižu zeme tika sadalīta jaunsaimniecībām. 1935.g.Ziru pagastā bija 237 saimniecības.

Pagastu šķērso 1.šķiras autoceļš Ventspils-Kuldīga-Saldus , 2.šķiras autoceļi Ēdole - Ābeļi - Priedulāji, Alsunga-Tērande-Ziras, Bērziņi-Vendzavas pievedceļš Vendzavai, Ziras-Vēkas , dzelzceļa līnija Ventspils Liepāja (stacija Bērziņi 1996.g.slēgta).

Padomju laikā tika izveidoti  kolhozi „Liekne” un „Sarkanais karogs”, 60.gadu sākumā tos  apvienoja kolhozā „Liekne”. Pagastā darbojās  Ziru krejotava, Tērandes un Vendzavas mežniecības, Veterinārais iecirknis, Patērētāju biedrības veikali, Sadzīves pakalpojuma kombināta pakalpojumi, Patērētāju biedrības ēdnīca, Ziru un Tērandes sakaru  nodaļas.

Tagad pagastā pamatnodarbošanās ir piena un gaļas lopkopība, graudkopība, bez tam vēl ir saimniecības kuras nodarbojas ar kartupeļu audzēšanu, augļkopību-augļu,dārzeņu ogu pārstrādi, biškopību, zemeņu audzēšanu, rožu un puķu stādu audzēšanu, durvju, logu un mēbeļu ražošanu. Pagastā atrodas pārtikas veikals, pasta nodaļa un viesu nams.
www.ventspilsnovads.lv


Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Priednieku apmetne, Ratnieku senkapi (1964. gadā atrasts aļņa kaula duncis ar iegravētu ziemeļbrieža attēlu, kas atzīstams par vineu no senākajiem tēlotājas mākslas paraugiem Baltijas jūras austrumu piekrastē) un Sises senkapi.

Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Sises apmetne, Landžarāju viduslaiku kapsēta. Kultūrvēsturiska nozīme arī Tērandes muižas apbūvei – pilij (1856. gadā), klētij (19. gadsimta vidū), kalpu mājai (1889. gadā); Vendzavas muižas apbūvei – pilij, parkam (platība 2 ha); Liepām (19. gadsimta 2. pusē, bijušā medību pils); bijušam Speķkrogam (19. gadsimta beigas), Mazpūšļiem (1874. gadā; viena no vecākajām zemnieku sētām). Jostniekos iemūrēts Tērandes pils kamīns.

Dabas pieminekļi: Ratnieku ozols (apkārtmērs 6,0m), Sises ozols (5,4m), Vendzavas liepa (8m), Vendzavas parka dižskābardis (3m), Jostnieku akmens (garums 4,7m, platums 4,6m, augstums 2m), Dzeišarāju akmens (7,4m, 3,4m, 1,4m), Kalnarāju akmens( tilpums 27 m3).
www.ventspilsnovads.lv


Ievērojami cilvēki
Maksis Reiters (1891 - 1950) - padomju militārais darbinieks.

Lasīt vairāk...
Zlēkas

Vienotu arhitektonisku ainavu ansambli veido Zlēku muižas parks ar saimniecības ēkām, aleju, netālo baznīcu, arī mūsdienās tas ir kultūrainavas paraugs, ko vērts apskatīt. No 1561. gada Zlēkas bija barona fon Bēra dzimtīpašums. Diemžēl kādreiz respektablais muižas ansamblis tika izpostīts Otrā pasaules kara laikā, tomēr joprojām līdzās esošajā parkā ar dīķi aug skaistie svešzemju koki. Tur uzcelta estrāde, ierīkoti soli un galdi piknikam, ir vieta Jāņu ugunskuram. Karātavkalnā izveidots Zlēku atpūtas parks ar vides objektiem. Blakus Karātavu kalnam ir otrs mazāks. Tur apbedīti apmēram 160 iedzīvotāji – Zlēku traģēdijas upuri, kurus 1944. gada decembrī nogalināja vācu SD un SS vienības par nacionāli noskaņoto partizānu - kureliešu - atbalstīšanu.

Zlēku pagasts ir viena no Ventspils novada administratīvajām teritorijām tā dienvidaustrumos, Ventas un Abavas krastā. Robežojas ar sava novada Ziru, Piltenes un Ugāles pagastiem un Kuldīgas novada Ēdoles, Padures un Rumbas pagastiem.

Lielākās apdzīvotās vietas ir Zlēkas (pagasta centrs), kas atrodas 36 km attālumā no Ventspils pilsētas, 20 km no Kuldīgas, Laidzesciems, Pasilciems, Veclīcnieki. Vidējais iedzīvotāju skaits ir 600.

Zlēku pagasts ir bagāts ar mežiem, kuros ir ogu un sēņu pārpilnība. Pagastu šķērso divas upes – Abava un Venta, tajās netrūkst zivju un krasti ir ļoti skaisti un ainaviski, abas upes bieži izmanto ūdens tūrismam. Zlēku pagastā atrodas daudz ievērojami vēstures un kultūras pieminekļi un dabas objekti (Zlēku baznīca, parks, senkapi un pilskalni). Vienotu arhitektoniski ainavisku ansambli veido Zlēku muižas parks ar saimniecības ēkām, aleju un netālo baznīcu, arī mūsdienās tas ir kultūrainavas paraugs.


Vēsture
No 1561.gada Zlēkas bija barona fon Bēra dzimtīpašums. Šis muižas ansamblis atšķiras no citu Kurzemē celto muižu centru vispārpieņemtā plānojuma. Šīs muižas dzīvojamās mājas margu režģis, kas patreiz atrodas Ventspils jūras zvejniecības brīvdabas muzejā, ir viens no greznākajiem metālkalumiem Latvijā no 18. gadsimta sākuma posma. Saskaņā ar leģendu, režģa izgatavošanā muižas kalpiem palīdzējis pats velns. Ulrihs fon Bērs uzsāka Zlēku muižas parka veidošanu, kas tikpat kā bez pārmaiņām šajā kultūrvēsturiskajā ansamblī nostāvēja 200 gadus. Pie muižas celtnēm piederēja arī ne tikai lopu un putnu kūtis, bet arī zirgu staļļi, manēža un medību suņu māja. Bet laika zoba un gadsimtu laikā tomēr muižas ansamblis stipri cietis, palikuši mūri. Pašā muižas parkā aug dažādi svešzemju koki un krūmi. Parkā, kura platība ir 8,5 ha, ir izveidoti vairāki dīķi. Parkā apmetusies zivju gārņu kolonija. 17. gadsimta 40. tajos gados pēc Zlēku barona Karla fon Bēra pavēles tika celta jauna, ļoti grezna pils.

1935. gadā Ventspils apriņķa Zlēku pagasta platība bija 168 km² un tajā dzīvoja 1428 iedzīvotāji. 1945. gadā pagastā izveidoja Cirkales un Zlēku ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Zlēku ciems ietilpis Ventspils (1949-1962), Talsu (1962-1967) un atkal Ventspils (pēc 1967. g.) rajonos. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā Zlēku pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Ventspils novadā.


Zlēku baznīca.
Baznīcas arhitektūrā dominē agrā baroka un vēlās gotikas formas. Katru solu, katru apmali, stūrīti šajā baznīcā skārusi talantīga un dievbijīga mākslinieka roka, ota un kalts. Baronu fon Bēru kapenes izbūvētas zem altāra telpas. Baznīcas tornī trīs reizes iespēris zibens, tornis divreiz nodedzis un atjaunots. Netālu no Zlēku centra atrodas senas ūdensdzirnavas no 19. gadsimta, kuras joprojām darbojas.

Netālu no Zlēku centra atrodas Karātavu kalns, kur 1944.gada 7.decembrī guldīti nošautie, sadedzinātie Zlēku iedzīvotāji. Vēlāk šajā kapu kalnā guldīti arī kara laikā nošautie karavīri. Tūrisma objekti, kurus var apskatīt Zlēku pagastā, uzskaitīti sadaļā tūrisma objekti.


Ievērojami cilvēki
Johans Georgs Bitners (1779 - 1862) - baltvāciešu mācītajs un literāts
Georgs Bitners (1805 - 1883) - baltvāciešu mācītājs un pirmais tautasdziesmu vācējs
Jānis Fabriciuss (1877 - 1929) - padomju militārais darbinieks

Lasīt vairāk...
Vārve

Vārves pagasts pamatoti piedāvā dzīvi izgaršot, jo te jau 19. gadsimta beigās iedzīvotāji nodarbojās ar linu, labības, cukurbiešu, tabakas, smalkvilnas merīnaitu audzēšanu, lopkopību, fazānu medībām un mežsaimniecību. Darbojās spirta brūzis, kaļķu un ķieģeļu ceplis, stikla fabrika, dzirnavas. Zūrās uzcēla pirmo cukurfabriku Latvijā. Mūsdienās labas saimniekošanas tradīcijas tiek turpinātas. Iecienītos SIA "Miesnieks" cūkgaļas izstrādājumus var iegādāties visā Latvijā, bet Ventspils novada veikalos - zemnieku saimniecības "Akmeņkalni" bioloģiski tīri audzētus produktus. Vārves pagasts ir bagāts ar kultūrvēsturisko mantojumu - Zūru muižas kompleksu ar parku un dubultaleju, Leču parku ar dižkokiem, Vārves muižu un parku.


Vārves pagasts atrodas Piejūras zemienes Ventavas līdzenumā. To robežo Venta 26,5 km garumā un Baltijas jūra ar 11,5 km garu piekrasti. Vārves pagasts ir viena no Ventspils novada administratīvajām teritorijām tā rietumos, Baltijas jūras krastā. Robežojas ar sava novada Užavas, Ziru, pa Ventu ar Piltenes un Tārgales pagastiem, kā arī Ventspils pilsētu. Lielākās apdzīvotās vietas ir Vārve, Zūras.

Vārves pagasts ir bagāts ar kultūrvēsturisko mantojumu – Zūru muižas kompleksu ar parku un dubultaleju, Leču parku ar dižkokiem, Vārves muižu un parku, Pasiekstes dzirnavām. Pagasta teritorijā ir vairākas senkapu vietas.
 
Pagasts ir viens no lielākajiem Ventspils novada pagastiem ar spēcīgi attīstītām zemnieku saimniecībām un uzņēmumiem. Tā teritorijā darbojas Zūru pamatskola, pirmskolas izglītības iestāde “Zīļuks” un tā filiāle , trīs bibliotēkas, divi muzeji, bērnu un jauniešu centri,  ģimenes ārstu prakse, četri veikali, un vairākas atpūtas un viesu mājas.


Vēsture
Vārves vārds pirmoreiz rakstu avotos minēts jau 13.gasimtā un tas daudzkārt mainījies Warva, Waruve, Wawen, Vārve.

19. gadsimta beigās iedzīvotāji nodarbojās ar linu, labības, cukurbiešu, tabakas, fazānu medības, smalkvilnas merīnaitu audzēšanu, lopkopību un mežsaimniecību. Darbojās spirta brūzis, kaļķu un  ķieģeļu cepļi, stikla fabrika, dzirnavas. Zūrās uzcēla pirmo cukurfabriku Latvijā.

Vārves pagasts tika izveidots 1. Pasaules kara laikā, atdalot to no Sarkanmuižas pagasta. 1935. gadā Ventspils apriņķa Vārves pagasta platība bija 50,8 km² un tajā dzīvoja 798 iedzīvotāji. 1945. gadā pagastā izveidoja Vārves ciema padomi, ko gan 1947. gadā likvidēja, bet 1949. gadā, līdz ar pagasta likvidēšanu, izveidoja no jauna. Vārves ciems ietilpis Ventspils (1949-1962), Kuldīgas (1962-1967) un atkal Ventspils (pēc 1967. g.) rajonos. 1954. gadā Vārves ciemam pievienoja likvidēto Zūru ciemu. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā Vārves pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Ventspils novadā.


Ievērojami cilvēki
Verners Kraulis (1904 - 1944) - psihiatrs
Inta Kļimoviča-Drēviņa (1951) - vieglatlēte

Lasīt vairāk...
Ventas panorāma pie Vārves
Venta pie Vārves vakara gaismā
Ventas panorāma pie Vārves
Venta pie Vārves vakara gaismā
Venta pie Vārves
Venta pie Vārves
Apskatīt visu galeriju
Užava

Romantiskākā vieta Užavā nepašaubāmi ir Užavas bāka, kaut kur starp debesīm un zemi, starp realitāti un sapņiem. Kaut arī Užava atrodas Iīdzenumā, jūras piekrastē kāpu grēdu augstums
pie bākas pārsniedz 30 m, bet tālāk uz ziemeļiem ir gandrīz 32 m. No Užavas bākas virzienā uz dienvidiem atrodas Latvijā lielākā āķveida kāpa un pelēkās kāpas. Mierīgā Užavas upe pie ietekas jūrā sasniedz 20 metru platumu, tur ierīkotas ugunskura un piknika vietas. Putnu migrācijas laikā laivošanu un makšķerēšanu var apvienot ar putnu vērošanu. Seit ir ligzdošanas vieta griezei, polderos pulcējas ziemeļu un mazie gulbji, zosis, pīles, bridējputni un dzērves.


Užava
Užava ir ciems Ventspils novada Užavas pagastā, pagasta centrs. Izvietojies Užavas upes krastā pie autoceļa P111 23 km no novada centra Ventspils un 210 km no Rīgas.

Apdzīvotā vieta izveidojusies pie bijušās Užavas muižas (Hasau) centra un luterāņu baznīcas. Par lielāku apdzīvoto vietu izveidojusies pēckara gados, kad Užava bija padomju saimniecības «Užava» centrs. Užavā atrodas pagasta pārvalde, pamatskola, kultūras nams, bibliotēka, pasts, viesu nams, ģimenes ārsta prakste, luterāņu (celta 1783. gadā, atjaunota 1892. gadā) un baptistu baznīcas. Netālu upes krastā atrodas Užavas elku liepa un Užavas elku strauts.
lv.wikipedia.org


Užavas pagasts
Užavas pagasts ir viena no Ventspils novada administratīvajām teritorijām Baltijas jūras piekrastē. Robežojas ar Vārves, Ziru un Jūrkalnes pagastiem. Lielākās apdzīvotās vietas ir Užava (pagasta centrs), Sārnate, Silmalas.
lv.wikipedia.org


Užavas pagasts
Užava atrodas 23 km no Ventspils no Ventspils pie Liepājas ceļa. Pirmo reizi Užava dokumentos minēta 1230. gadā un 1253. gadā Kurzemes bīskapijas līgumā, pēc kura Užava nonāca Livonijas teritorijā. Trīs tagadējie Užavas pagasta ciemi - Užava, Sārnate un Lībciems – no 1945. gada bija Užavas pagasta teritorijā, pēc tam sekoja vēl vairākas teritoriālas reformas, bet 1990. gadā atkal atjaunoja Užavas pagastu.

Užavas pagasts atrodas Ventavas līdzenumā, kas ir Piejūras zemienes teritorija. Jūras piekrastē kāpu grēdu augstums pie Užavas bākas sasniedz 30,2 m, bet tālāk uz ziemeļiem pat 31,8 m. Pagasta teritoriju šķērso Užavas upe, kas ietek jūrā, upes platums lejtecē ir 20 metri.
 
Iedzīvotāju skaits ir aptuveni 650, gandrīz 96% latviešu. Padomju laikā no pagasta izsūtīti vairāk kā 200 iedzīvotāju. Užavas pagasta kopējā platība ir 12 551,8 ha, lauksaimniecībā izmantojamā zeme – apm. 5600 ha.

Pagasta teritorijā atrodas z/s „Zaksi”, kurai pieder Užavas alus darītava. Tur ražo Užavas gaišo un tumšo alu. Lībciemā atrodas zivju audzētava. Pagastā ir tautas nams, bibliotēka, skola, veikals un feldšeru punkts.

3,5 km uz dienvidrietumiem no Užavas ciema jūras krastā paceļas Užavas bāka. Užavas bāka celta 1879. gadā, pēc tam pirmā pasaules kara laikā nopostīta, atjaunota 1925. gadā.

Pagastā un pagasta centrā ir daudzi vēsturiski un arī valsts nozīmes kultūrvēsturiski objekti. Te apskatāma savdabīgā 1783. gadā uzceltā un 1892. gadā atjaunotā Užavas luterāņu baznīca, kurai nav torņa – divi zvani novietoti zem nojumes virs baznīcas ieejas durvīm, ārpusē. Baznīcas altāris un durvju komplekts no 18. gadsimta ir valsts kultūras pieminekļu objektu sarakstā. Netālu no pagasta centra atrodas arī Užavas baptistu baznīca.

Užavas pagasta teritorijā atrodas Sārnates arheoloģiskā apmetne, divi senkapi - Birznieku senkapi un Sāmīšu viduslaiku kapsēta un kulta vieta. Valsts nozīmes kultūras piemineklis ir Užavas Elku liepa un Elku strauts. Pagasta teritorijā ir trīs dabas liegumi ar skaistu un savdabīgu dabas vidi: Sārnates purva liegums, Užavas dabas liegums, un Užavas lejteces dabas liegums.
www.ventspilsnovads.lv


Vēsture
Užavas nosaukums laika gaitā ir bijis dažāds: 1230. g. Osua, 1253. g. - Hasoree, 1338. g. Hasove, 1444. g. Azov, 1495. g. Hosouše beg, 1553. g. Hasav vai Hasau. Ja Užavas nosaukumu varētu tulkot no lībiešu valodas tad „už” nozīmē jauns, „uva” – straume, tas būtu – jaunā straume.

Užava ir sena apdzīvota vieta. Pirmie ar Užavu saistītie atradumi datējami ar „agrā mezolīta” laika posmu, ap 7600. -7000 gadu p.m.ē.. Par to liecina daudzajos arheoloģiskajos pētījumos atrastie pierādījumi. Sārnates purvā ir bijusi neolīta laikmetaapmetne. Užavas pagasta teritorijā arheoloģiskajos izrakumos ir atrastas daudzas senlietas, daļa no tām atrasta Užavas upes izskalotajos krastos. Užavas upes tuvumā atrasti kaula priekšmeti, naža fragmenti ar ziemeļbrieža vai zirga attēlu. Tā, piemēram, Užavā atrasta bronzas aproce ar XII gs. raksturīgo ornamentu – Dieva zīmi, dažādas saktiņas, bronzas apkalts lāča ilknis ar piekariņiem. Interesanti arheoloģiski izrakumi liecina, ka Sārnate bijis aktīvs zvejnieku ciems jau no ļoti seniem laikiem, atrasti gan no koka izgriezti dieva tēli, gan arheoloģiskie pētījumi liecina, ka lietotas koka vienkoces – laivas, koka airi.

12.gs.minēta apdzīvota vieta “Ambaļi” (Dzirtniekciemā pie Gumbelnieku mājām). No zviedru valodas cēlies vārds “Kangroces”, tulkojumā – “Zviedru kalnu ciems”, kas tagad ieguvis nosaukumu “Kangrotciems”.

Jau 1230-to gadu dokumentos Užava minēta kā viena no kiligundām (teritorija, kas ir spējīga nodrošināt konkrētu bruņotu cilvēku skaitu – karadraudzi) Kursā, atkārtoti tā pieminēta 1253.gada “Kursas dalāmajā grāmatā”, kad tiek sadalītas Kurzemes ostas un teritorijas starp “vācu ordeni”, Rīgas arhibīskapa un Kurzemes bīskapa ļaudīm. Beidzot pastāvēt Livonijas valstij, izveidojas Kurzemes – Zemgales hercogiste Polijas valsts pakļautībā (1562.g.).  Tad arī Užava tiek pievienota Landzes baznīcas draudzei (1567.g.). 17.gs. Užavā tiek ierīkota salpetra vārītava (salpetris – šaujampulvera sastāvdaļa).   

Savulaik Užavas grīva kļūst par vienu no mazajām ostām, kas apkalpoja manufaktūras un uzlaboja lauksaimnieciskās produkcijas savākšanu.  Kuģniecības nodrošināšanai tika ierīkota Užavas bāka. Tā atrodas 18 km attālumā no Ventspils.Bāka būvēta 28 m vjl. augstā kāpā tuvu pludmalei. Mūsdienās saglabājies bākas sākotnējais ārējais izskats.

No 1795. gada Užava ietilpa Kurzemes guberņas sastāvā. 1817. gadā sākās zemnieku brīvlaišana Kurzemē un pagastu izveide. Užavas pagasta teritorijā atradās divas muižas, viena -  Sārnates muiža, kas celta 18.gs.2.pusē. Vietējie iedzīvotāji to sauca par Jauno pili. 1905.gada nemieros tikusi nodedzināta. Tā savulaik bijusi viens no baronu Bēru īpašumiem. Otra atradās pagasta centrā, upmalā pie tagadējām Briežu mājām.

1919.gadā Sārnatē tika nodibināta Izglītības biedrība, kuras priekšsēdētājs bija J.Drēbe, darbojās arī bibliotēka, tās krājumā bija ap 900 grāmatu. Sārnates muižas ansamblī ietilpa kalpu māja, muižas rija, smēde, moderes māja. Šīs ēkas tika pārbūvētas un pielāgotas iedzīvotāju vajadzībām. Tika iekārtots pasts, ambulance, tautas names jeb klubs, ciema saimniecisko un sabiedrisko dzīvi liecina daudzās organizācijas, kas Užavas pagastā pastāvēja pirmās Latvijas Republikas laikā. Tad Užavā darbojās Lauksaimniecības biedrība „Arājs”, pie biedrības bibliotēka. Pagastā bija pienotava, tvaika dzirnavas, vēja dzirnavas Sārnatē un Užavā. Darbojās vietējā ugunsdzēsēju biedrība, kas dibināta 1922.gadā, jūrmalas zvejnieku biedrība, dibināta 1923.gadā, meliorācijas biedrība, krājaizdevumu biedrība, piensaimniecības biedrība. Pasta nodaļas un telefona centrāles bija trijās vietās pagastā.

Sārnates ciema Izpildkomiteja darbu sāk 1945.gada novembrī kā Ventspils apriņķa Užavas pagasta sastāvdaļa. 1950.gadā, izveidojoties jaunam administratīvam iedalījumam, Sārnates ciema padome ietilpst Alsungas rajonā.

Padomju laikā piejūras teritorija ietilpa pierobežas zonā, Pagasta teritorijā izvietoja vairākas iekšlietu karaspēka daļas, kuru ēku drupas un darbības sekas ir saskatāmas vēl līdz šodienai. Užavas jūras akvatorijā glabājas liecības gan no akmens laikmeta, gan no II pasaules kara.

1948.gadā, kad sākās kolektivizācija, nodibinājās 5 arteļi:

  • “Progress”, dibināts 1948.g. martā;
  •  “Pamats”, dibināts 1948.g. 26.septembrī
  • “Dzirkstele”, dibināts 1948.g. 26.septembrī
  • “Padomju zvejnieks”- 1948.g. 24.decembrī
  • “Mūsu ceļš”- Sārnatē, 1949.g.15.martā

1950.gadā lauksaimniecības arteļi “Pamats”, “Progress”, “Dzirkstele” tiek apvienoti un izveidots Ļeņina vārdā nosauktais kolhozs. Par priekšsēdētāju tiek ievēlēts K.Valdmanis, kuru pēc neilga laika nomainīja J.Krēsliņš. No 1952.gada par priekšsēdētāju ievēl Ilmāru Ješēvicu.

1964.gada 24.novembrī tiek likvidēts Ļeņina vārdā nosauktais kolhozs un izveidota padomju saimniecība “Užava”.
No 1967.gada līdz 1983.gadam par direktoru strādā Modris Zviedrītis. No 1983.gada par direktoru strādā Alberts Kreičmanis, pēc tam M.Ezers, pēdējos gadus saimniecību vada U.Pumpurs.

1990.gadā 5.janvārī p/s “Užava” tiek pārdēvēta par kopsaimniecību ”Užava”, kas pastāvēja līdz 1992.gadam. No 1992.gada līdz 1997.gadam bija SIA “Užava”.

Sārnates ciema lauksaimniecības arteļu likteņi bija šādi; 1950.gada 23.februārī l/a “Mūsu ceļš” un “Padomju zvejnieks” apvienojās, izveidojot kolhozu “Cīņa”. 1957.gadā kolhozu “Cīņa” pārdēvē par “Centību”, kuru pēdējos gadus vada Velta Trama. 1960.gadā kolhozu pievieno Ļeņina vārdā nosauktajam kolhozam, kurš 1964.gadā kļūst par p/s “Užava”.      
 
Vēl jāpiemin, ka Užavas Elku liepai un Elku avotam piedēvētas dziednieciskas īpašības. Užavas pagasta vēstures liecinieks ir arī resnākais osis valstī – tā apkārtmērs ir 5,6 m un uzskata, ka tam ir 1000 gadu.
www.ventspilsnovads.lv


Dabas liegumi Užavā
Užavas pagasta daba ir bagāta ar savu savdabību, retām sugām un biotopiem., pagasta teritorijā atrodas trīs liegumi, tiem ir izstrādāti dabas aizsardzības plāni:

Užavas lejtece
Šis liegums ir dabas parks, Natura 2000 teritorija, tā kopējā platība sastāda 1434 ha, daļa lieguma teritorijas ietilpst arī Ziru pagastā. Lieguma dibināšanas gads ir 2004. Šī vieta ir būtiska putniem, to ligzdošanai un migrācijai. Šeit ir ligzdošanas vieta griezei, polderos pavasaros migrācijas laikā pulcējas ūdensputni – caurceļotāji – ziemeļu un mazie gulbji, zosis, pīles un bridējputni, rudeņos – dzērves un bridējputni. Užavas lejtecē atrodas meliorēti lauki, 20. gadsimta sešdesmitajos gados 3400 ha platībā tika ierīkoti polderi. Nozīmīgas te ir neapstrādātu zālāju un atmatu platības, kas periodiski applūst, teritorijā atrodas arī vecupju fragmenti.

Sārnates purva liegums
Sārnates purva liegums ietilpst kategorijā dabas liegumi, tā ir Natura 2000 teritorija. Kopējā platība sastāda 1423 ha, daļa teritorijas ietilpst arī Jūrkalnes pagastā. Šis liegums dibināts 1987. gadā. Te ir interesanti un nozīmīgi augstie purvi un purvu ieplakas. Te sastopami Eiropas Savienības direktīvās noteiktie aizsargājamie biotopi: dabīgi eitrofi ezeri ar iegrimušu ūdensaugu un peldaugu augāju, pārejas purvi un slīkšņas, kadiķu audzes kaļķainās pļavās, purvaini meži un degradēti augstie purvi, šeit mājo arī daudzas ES Putnu direktīvas sugas.

Užavas dabas liegums
  Dibināšanas gads – 1999. Tā platība sastāda 3012 ha, aizsardzības kategorija – dabas liegums, Natura 2000 teritorija. Lieguma teritorija ir Baltijas jūras krastā, tajā ir daudzi jūras malai raksturīgi biotopi. Te atrodas pelēkās kāpas. Liegumā ir konstatētas 2 ES biotopu direktīvā minētās vaskulāro augu sugas : Lēzeļa vīrcele un smiltāja neļķe. Šeit ir arī viena no retajām vietām Latvijā, kur sastopama jūrmalas zilpodze. 2003.- 2004. gadā tika veikti darbi lieguma kartes izveidē, likumdošanas sakārtošanā. Teritorijā konstatētas daudzas ES Putnu direktīvas sugas. Užavas dabas lieguma reljefs ir samērā daudzveidīgs, augstākajās vietās sasniedz 30 m virs jūras līmeņa. Reljefs sācis veidoties Litorīnas jūras laikā. Jūrā saskalota grants, oļu un smilšu strēle savienoja Sārnates salu un Lībciema sensalu, tur radās Ventspils lagūna. Jūras līmenim pazeminoties, izveidojās plaša kāpu josla. Daudzu gadsimtu laikā tā pārveidojusies dabas un cilvēku ietekmē. No Užavas bākas virzienā uz dienvidiem atrodas Latvijā lielākā āķveida kāpa. Starp āķveida kāpu un jūru izveidojusies tuksnesim līdzīga ainava – atklāta kāpa ar nelieliem augāja pauguriņiem un saliņām. Šīs kāpas pieder savdabīgajām pelēkajām kāpām, kas radušās vējiem nopūšot smiltis un atstājot granti un oļus.
www.ventspilsnovads.lv


Ievērojami cilvēki
Ernests Aistars (1899-1998), rakstnieks
Aldonis Kalniņš (1928), komponists
Nikolajs Štelbaums (1933-2008), ātrslidotājs, pasaules rekordists 10 000 m distancē
Pauls Jaunzems (1951), tēlnieks

Lasīt vairāk...
Užavas bāka
Jūrmala pie Užavas bākas
Apskatīt visu galeriju
Usma

Somi teiktu, ka Usma ir miglas zeme, lībieši-jaunā zeme. Kas zina, kam taisnība, bet to, ka Usma ir populāra atpūtas, makšķerēšanas un burāšanas vieta, zina visi. Par tādu to dara viens no lielākajiem Latvijas ezeriem-Usmas ezers un vienīgā iekšējo ūdeņu jahtu osta. Ezeram ir septiņas salas, no kurām Viskūžu ir lielākā Latvijā. Usmas ezerā ietek 10 upes. Pagasta bagātība ir vēl pieci ezeri: līrukšu, Lakšezers, Ilziķis, Aburgas, Pelcenes. Daudzajās ūdenstilpnēs ir brīnišķīgas makšķerēšanas iespējas, arī zemledus makšķerēšanai ziemā. Neatkarīgi no gadalaika siltums un vasarīgs vilinājums valda komfortablajā SPA Hotel Usma. Aktīvai atpūtai vasarā kempingu un viesu namu saimnieki piedāvā izbraucienus ar velosipēdiem, laivām, ūdensriteņiem un pēršanos pirtīs.


Usma
Usma ir ciems Ventspils novada Usmas pagastā, pagasta centrs. Izvietojusies Usmas ezera ziemeļrietumu krastā 52 km no novada domes Ventspilī un 142 km no Rīgas.

Vēstures avotos Usmas vārds pirmoreiz minēts 1253. gadā Kurzemes bīskapijas un Livonijas ordeņa Kurzemes sadalīšanas aktā. 18. gadsimtā Usmā pastāvējusi kroņa muiža (Usmaiten) ar zemnieku sētām. Mūsdienu apdzīvotā vieta izaugusi padomju gados kā kolhoza «Usma» ciemats. Usmā atrodas pagasta pārvalde, kultūras nams, bibliotēka, feldšerpunkts, veikals, pasts, vairāki viesu nami, luterāņu baznīca. Usmas Elku liepa ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.
lv.wikipedia.org


Usmas pagasts
Usmas pagasts ir viena no Ventspils novada administratīvajām teritorijām tā austrumos pie Usmas ezera. Robežojas ar sava novada Ugāles un Puzes pagastiem, Talsu novada Ģibuļu pagastu un Kuldīgas novada Rumbas un Rendas pagastiem. Lielākās apdzīvotās vietas ir Usma (pagasta centrs), Amjūdze, Desuciems, Zaļais ciems.
lv.wikipedia.org


Vēsture
Usmas nosaukums pirmoreiz rakstos minēts 1253.gadā, kad bīskaps apstiprinājis Kurzemes zemju dalījumu starp Kurzemes bīskapiju un Livonijas ordeni. Usmas pagasta teritorijas nonākušas Livonijas ordeņvalstī. Usmā cirsti ozoli hercoga Jēkaba Kuldīgas kuģu būvētavas vajadzībām. 18.gs. Usmā pastāvējusi kroņa (valsts) muiža un zemnieku sētas. Usmas pagasts izveidojās no 1818.-1925. gadam. Pagasta robežas gadu gaitā izmainītas. Usmai pievienotas zemnieku sētas no Zlēku un Ugāles pagastiem. 1935.gadā Usmas pagasta platība bija 10 140 ha. Trīsdesmito gadu beigās pagastā tiek uzcelts jauns pagasta nams ar tautas namu, jauna skola, darbojas dažādas lauksaimnieku biedrības. Otrais pasaules karš , vācu laiki izjauc visu lietu kārtību. Īpaši smagi ir pirmie padomju laiki, masveidīgās cilvēku deportācijas. No 1950.- 1954.g. pagasta robežas izmainās kolektivizācijas sākumposmā apvienojoties trim maziem kolhoziem. Izveidojas kolhozs „Usma”. Kolhozs 70.,80.gados veic  lielus celtniecības darbus. Tiek celtas dzīvojamās mājas, sabiedriskās ēkas, fermas. No jauna tiek izveidots ciema centrs.

No 1950.- 1954.g. pagasta robežas izmainās kolektivizācijas sākumposmā apvienojoties trim maziem kolhoziem. Izveidojas kolhozs „Usma”. Kolhozs 70.,80.gados veic  lielus celtniecības darbus. Tiek celtas dzīvojamās mājas, sabiedriskās ēkas, fermas. No jauna tiek izveidots ciema centrs.
www.ventspilsnovads.lv


Usmas ezers
Katram ezera krasta ragam, līcim ir senču doti nosaukumi.

Ezers atrodas Ventspils rajonā uz robežas ar Talsu un Kuldīgas rajonu.. Ezerā ir septiņas salas- Viskūžu (lielākā sala Latvijā), Moricsala (nosaukumu guvusi no kāda vēsturiska notikuma.1727.gadā no Krievijas karaspēka te uz brīdi slēpās Saksijas grāfs Morics, Kurzemes hercogistes troņa pretendents. 1912.gadā Moricsala tika pasludināta par 1.dabas rezervātu Latvijā.), Lielalksnīte, Mazalksnīte, Zossaliņa, Dvīnītes.

Neskatoties uz dziļumu - daudz sēkļu, kas padara ezeru pievilcīgu. Ezera krasti pārsvarā smilšaini, apkārtnē meži.

Usmā ietek 10 upes - Tīrukšupe, Godele, Melncelma, Meķupe, Sērža, Ostupe, Baņģava, Struncene, Riekte, Kāņupe.

No Usmas iztek tikai viena upe - Engure. Tā ietek Puzes ezerā. No ezera iztek Rindas upe, kura vēlāk, savienojoties ar Stendes upi, veido Irbi, kura, savukārt ietek Baltijas jūrā.


Ievērojami cilveki
Modris Gailītis (1935 - 1993) - atomfiziķis
Aija Barča (1949) - politiķe

Lasīt vairāk...
Usmas baznīca
Usmas baznīca
Usmas baznīca naktī
Usmas baznīca naktī
Usmas baznīca naktī
Usmas baznīca
Apskatīt visu galeriju
Ugāle

Skaistais, reiz seno kuršu apdzīvotais Ziemeļkurzemes miestiņš Ugāle ir izvietojies abpus Rīgas-Ventspils Šosejas, un tas, kurš nolems nebraukt tam cauri, centra meklējumos var apmaldīties - to ir veseli trīs. Senāko iezīmē baronu Bēru dzimtas īpašumi, baznīca un atjaunotais Tautas nams„Gaisma". Ap dzelzceļa staciju ar dzīvojamām mājām, veikalu, ūdenstorni, viesnīcu un vēlāk pasta ēku, 19. gs. beigās iezīmējās jaunā industriālā laikmeta centrs. Bet lauku ainavā neiederīgais daudzdzīvokļu māju puduris un bijusī drenu cauruļu rūpnīca ir liecība par sociālisma laikmetu, kad Ugāles uzplaukumu saistīja ar rūpniecības attīstību un iedzīvotāju sastāvs kļuva daudznacionāls. Ugāles mūsdienu izaicinājums ir atrast Ugāles patieso sirdi - jaunu vienojošu centru, kamēr ceļotāji var izpētīt sev interesantāko no esošajiem.


Ugāle ir apdzīvota vieta Ventspils novada Ugāles pagastā, pagasta centrs. Izvietojusies Engures upes kreisajā krastā pie Rīgas—Ventspils dzelzceļa un autoceļu A10 un P123 krustojumā 39 km no novada centra Ventspils un 150 km no Rīgas. Ar vairāk kā diviem tūkstošiem iedzīvotāju (2006) ir lielākā apdzīvotā vieta novadā.

Ugālē ir pagasta administrācija, vidusskola, bērnudārzs, kultūras nams, pasts, luterāņu un katoļu baznīcas.


Ugāles pagasts ir viena no Ventspils novada administratīvajām teritorijām novada austrumos. Robežojas ar Piltenes pilsētu, Piltenes lauku teritoriju, Tārgales, Popes, Puzes, Zlēku un Usmas pagastiem un Kuldīgas novada Rumbas pagastu. Lielākās apdzīvotās vietas ir Ugāle (pagasta centrs), Dzirnavas, Māteri, Ciesengure, Cirkale, Sirgumi.
lv.wikipedia.org/wiki/Ugāle
lv.wikipedia.org/wiki/Ugāles_pagasts


Ugāles pagasts atrodas Ventspils novada dienvidaustrumu daļā. Pagasta teritorija robežojas ar Puzes, Popes, Usmas, Zlēku un Tārgales pagastiem, rietumos – ar Piltenes pilsētas lauku teritoriju un dienvidos pa Abavas upi ar Kuldīgas rajona Rumbas pagastu. Pagasta teritorijā ietilpst 7 apdzīvotas vietas – Ugāle, Cirkale, Dzirciems, Dzirnavas, Māteri, Modes, Rāpati. Lielākā apdzīvotā vieta un pagasta centrs – Ugāles lielciems atrodas 35 km attālumā no Ventspils, Rīgas – Ventspils šosejas malā un 150 km attālumā no Rīgas.

Ugāles pagasts atrodas Kursas zemienes Ugāles līdzenumā un aizņem 292 kvadrātkilometrus lielu platību, kuru raksturo lēzeni viļņots reljefs. Pagasta lielāko daļu aizņem Ugāles pacēlums - sena Baltijas ledus ezera sala ar nelielām ielejām un kāpām. Augstākā vieta – Virpes kalns paceļas 60 metrus virs jūras līmeņa. Pagasta teritoriju šķērso Ventas un Irbes ūdensšķirtnes, kā arī lielākās upes - Engure, Abava un Svēte.

Rakstītos avotos Ugāle kā apdzīvota vieta pirmoreiz pieminēta 1253. gadā Kursas dalīšanas dokumentā.  

Zemi, kur tagad atrodas Ugāle savā laikā pārvaldīja baronu Bēru dzimta. Baronam Ugālē bijusi medību muiža, kā arī vairākas ražotnes – kokzāģētava, 1843. gadā uzceltā spirta dedzinātava, vīna darītava, kā arī pie Engures upes uzceltajās Ugāles dzirnavās bez ierastajiem graudu malšanas darbiem attīstījās vilnas kāršanas un malkas zāģēšanas ražotnes.  Jauns attīstības posms Ugālei aizsākās ar Ventspils – Tukuma dzelzceļa līnijas atklāšanu 1884. gadā. Netālu no dzelzceļa stacijas tika uzcelta zāģētava un ap dzelzceļa staciju izveidojās jauns centrs ar dzīvojamām mājām, veikalu, viesnīcu un vēlāk arī pasta ēku.

1911. gadā Ugālē bijušas 60 zemnieku saimniecības. Galvenā ugālnieku nodarbošanās bijusi zemkopība. 20.-30. gados saimnieciskās un kultūras dzīves attīstību sekmēja izglītības un piensaimnieku sabiedrība, aizsargu biedrība, krājaizdevumu sabiedrība, mašīnu koplietošanas un patērētāju sabiedrība.

Pēckara gados sākās strauja mežsaimniecības attīstība. Aizsāka darbību zāģētava, parādījās pirmie traktori, motorzāģi. 1948. gadā Ugālē ierīkoja pirmo elektrības dzinēju. Paplašinoties kokapstrādei, tika būvētas mājas mežstrādniekiem un izveidojās otrā iela Ugālē – Rīgas šoseja.

50.-tajos gados izveidojās kolhozs „Uzvara”, kurā attīstījās piena un gaļas ražošana, sakņu un dārzeņu sēklaudzēšana, arī kažokzvēru ferma. Līdz ar saimniecības attīstību sāka veidoties ciema daļa „kolhoza” galā.

1960. tiek nodota ekspluatācijā jaunā skolas ēka.

1984. gadā darbu uzsāk viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem rajonā – drenu cauruļu rūpnīca „Usma”. Tā darbības nodrošināšanai tika uzceltas 8 piecstāvu daudzdzīvokļu mājas iebraukušajiem strādniekiem un bērnudārzs 100 vietām.

Latvijas neatkarības atgūšanas gados kolhozs „Uzvara” pārveidojās par SIA un vairākām kooperatīvajām sabiedrībām. Rūpnīca ”Usma”, tā arī nesasniegusi plānotos ražošanas apjomus, 1996. gadā tika likvidēta.

Izveidojusies padomju periodā Ugāle kā ražošanas, darbaspēka un sociālās infrastruktūras centrs savu nozīmi ir saglabājis arī pašlaik.

Ugāles pagasts aizņem 292 km2 lielu platību ar 2467 iedzīvotājiem uz 2010. gada 01. jūliju. Iedzīvotāju blīvums ir 8,7 iedzīvotāji uz km2. Pagastā pavisam ir 9 apdzīvotas vietas, no tām 1 lielciems, 2 mazciemi un 6 skrajciemi.
 
Iedzīvotāju sadalījums pa apdzīvotām vietām ir sekojošs:
Ugāle – 2154, jeb 87%
Māteri – 98, jeb 3,9%
Modes – 63, jeb 2,5%
Dzirnavas – 44, jeb 1,8%
Cirkale – 29, jeb 1,2%
Rāpati – 23, jeb 0,9%
Dzirciems – 28, jeb 1,1%
Ciesengure – 13, jeb 0,5%
Ameļciems – 15, jeb 0,6%
 
Uz 2010. gada 1. jūliju Ugāles pagastā iedzīvotāju nacionālajā sastāvā bija 2049 jeb 83 % latviešu, 256 jeb 10,4% krievu, 71 jeb 2,8% ukraiņu, 17 jeb 0,7% lietuviešu, 5 jeb 0,2% moldāvu un 69 jeb 2,8% citu tautību iedzīvotāju. Sieviešu ir nedaudz vairāk kā vīriešu.
www.ventspilsnovads.lv

 

Ugāles vēsture

Ugāles muiža, tās īpašnieki. Ugāles baznīca Kurzemē un tās cēlāji.

Viens no Ziemeļkurzemes skaistākajiem miestiņiem – Ugāle – ir sens kuršu apdzīvots pilsnovads, kurš pēc vienošanās ar vietējām ciltīm jau 1253. gadā iedalīts Kurzemes bīskapam. Pēc netiešām norādēm uz baznīcas esamību, jau viduslaikos te atradusies neliela koka kapella. Reformācijas un Teitoņu ordeņa sabrukuma gaitā trīs atsevišķos zemes gabalos sadalīto katolisko Kurzemes bīskapiju tās pēdējais bīskaps Johans fon Minhauzens (Muenchhausen) pārdeva Dānijas karalim Fridriham II. Tā dēvētajā Piltenes apgabalā viņš izdalīja Zlēku un Laidzes muižas, kurās ietilpa arī  Ugāle, un 1561. gadā piešķīra īpašumā Ulriham Bēram – Sāremas bīskapijas pārvaldnieka Dītriha Bēra dēlam. Par patstāvīgu muižu Ugāle izveidota 17. gadsimtā, Ulriha Bēra (1608.-1667.) laikā atdalot to no Laidzes muižas. Tad arī ierīkota saimniecība un vienlaikus ar kungu namu uz Āzenes lopu muižas pusi no koka uzcelta arī jauna koka baznīca.

Pēc pēdējā Ēdolē dzimušā fon Bēru dzimtas pārstāvja Ulriha fon Bēra (dz. 1923.g.) sniegtajām ziņām, ap 1860. gadu vecais kungu nams nojaukts un jau drīz- 1870. gadā dzimtas rokās bijis projekts jaunas, reprezentatīvas pils būvei. Taču tās būve dažādu apstākļu dēļ nav uzsākta. Fon Bēru dzimtas atzara dzīvei Ugālē tika  piemērotas divas taisnā leņķī savienotas muižas ansambļa ēkas, kas pēc pārbūves kļuva par pieklājīgu mājokli ar 17 istabām. Ar nelielām izmaiņām šī muižas dzīvojamā ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Lai gan viduslaikos Kurzemes bīskapija bija pilnīgi patstāvīga feodāla valstiņa, ar Kurzemes hercogistes izveidošanos 1561. sākās centieni pievienot agrākos bīskapa valdījumus hercoga zemēm. Tie nepalika bez sekām un kopš 16. gadsimta trešā ceturkšņa Kurzemes hercogistē par vienīgo un valdošo konfesiju tika apstiprināts luterānisms. Jau pirmais hercogs Gothards Ketlers 1567. gadā rosināja muižu īpašniekus celt savos īpašumos jaunus dievnamus un drīz visā hercogistē sākās liela rosība. Nepilnos simt gados Kurzemes luterāņu draudzes ieguva gandrīz 70 jaunas baznīcas un vairākās vietās veco, pussabrukušo koka dievnamu vietā muižu īpašnieki uzcēla staltas mūra baznīcas.

Ugāles baznīcas cēlājs ir toreizējais muižas īpašnieks Johans Bērs (1661.-1707.), pēc kura iniciatīvas jau 1693. gadā sākās priekšdarbi vērienīga mūra dievnama būvei. Baznīcas celtniecība sākās 1694. un tika pabeigta 1697. gadā. Pēc fon Bēru dzimtas arhīvā atrastajām ziņām var secināt, ka baznīcas tapšanā ievērojama loma bijusi  celtniecības vadītājam Joahimam Šeinekam.

Viņš ir radījis Kurzemes baroka dievnamiem raksturīgu vientelpas būvi, kurā plaša draudzes telpa ir vienmērīgi sapludināta kopā ar trapecveida altārdaļu. Namdara pienākumus uzņēmies galdnieks Heinrihsens. Draudzes telpu sedz mūrēta mucas velve, kas nodrošina lielisku akustiku un rada iespaidīgas, plašas un gaišas zāles iespaidu. Griestu velves jo īpaši greznas dara apmetumā atdarinātās diagonālribas. Iekļūt baznīcā iespējams ejot cauri triumfa arkai līdzīgai durvju ailai dievnama rietumu gala sienai piebūvēta torņa korpusa pamatā. Torņa sānos atsevišķa ieeja un kāpņu tornis ved pie ērģelēm un zvana. Līdzenajā Ugāles ainavā baznīcu pa lielu gabalu pamanāmu dara tās augstā torņa smaile un stāvais divslīpņu jumts ar sarkanu dakstiņu klājumu. Baznīcas ziemeļu puses sienai piebūvētā nelielā sakristeja ar vējtveri nodrošina mācītājam ērtu telpu ļaužu pieņemšanai.   

Vienlaikus ar  baznīcas celtniecību muižu īpašnieku pienākums bija radīt ekonomisko bāzi mācītāju algošanai darbam savās raudzēs, kas bieži bija divvalodīgas. Mācītāja pienākumos ietilpa apkalpot muižnieka dzimtu un tās locekļiem nodrošināt garīgo aprūpi vācu valodā. Savukārt dievkalpojumi un sakramenti zemniekiem tika nodrošināti latviešu valodā. Tādēļ muižnieki bija ieinteresēti piesaistīt savās draudzēs pastāvīgam darbam izglītotus dvēseļu ganus. Viņu atalgošanai tika radītas ievērojamas saimnieciskas vienības – mācītājmuižas, kas nodrošināja šim sabiedriskajam slānim pienācīgus ienākumus un pašus mācītājus uz vairākām paaudzēm piesaistīja dvēseļu kopšanas darbam muižu draudzēs. Ugāles mācītājmuiža atrodas apmēram 2 kilometrus uz dienvidaustrumiem no baznīcas un tā ir bijusi 106 ha liela. Mācītājmuižas ienākumus vēl palielināja tai piešķirtās trīs zemnieku saimniecības ar kopējo apstrādājamo platību 250 ha. Pati ēka ir skaista 18. gadsimtā celta vienstāvu ķieģeļu garenbūve ar Kurzemei raksturīgajiem pusšļauptiem gala zelmiņiem un 19. gadsimta beigās piebūvētu lieveni. Apjomīgs manteļskurstenis muižas iekšienē liecina par arhaisku telpu plānu un vaļēja pavarda esamību dūmainajā virtuvē. Bet plašās istabas ar dēļu grīdu un gaišiem logiem radīja mācītāja sociālajam statusam atbilstošu dzīves komfortu.
www.ventspilsnovads.lv

Lasīt vairāk...
Tārgale

Tārgales pagasta 45 km garā jūras robeža pārsteidz ar pirmatnēju dabas ainavu-paralēli jūrai kilometriem garas kāpu grēdas jeb kangari mijas ar šaurām pārpurvotām ieplakām jeb vigām. Šaurajā jūrmalas joslā izvietojušies senie lībiešu ciemi: Oviši, Lūžņa, Miķeļtornis, Lielirbe. Pa ceļam uz neaprakstāmi skaisto Irbes ieteku jūrā, jāapskata augstākā bāka Baltijā-Ovīšu bāka un jūras navigācijas ekspozīcija, kā arī Miķeļtorņa ev. luteriskā baznīca. Pagasta teritorijā atrodas ievērojams skaits īpaši aizsargājamo teritoriju dabas liegumi un dendroloģiskais stādījums Tārgales parks.


Tārgales pagasts atrodas Latvijas ziemeļrietumos, Kurzemē, Piejūras zemienē.
Apdzīvotā vieta Tārgale dokumentos minēta 1230.gadā.
Senākais nosaukums šai teritorijai ir Sarkanmuiža, vāciski – Rothof.
 
No pagasta kopējās teritorijas 36419 ha lielāko daļu aizņem meži - 65%, 6% purvi un zeme zem ūdeņiem, tikai 20% lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Tārgales pagasts robežojas ar Ventspils pilsētu, tālāk gar Baltijas jūras piekrasti, nedaudz tālāk aiz Irbes upes ietekas Baltijas jūrā – ar Talsu rajona Kolkas pagastu. Tālākā apdzīvotā vieta Jaunciems atrodas 60 km attālumā no centra.
 
ZR daļā Tārgales pagastam ir 45 km gara jūras robeža, kas ir unikāla dabas ainava – paralēli jūrai kilometriem garas kāpu grēdas jeb kangari mijas ar šaurām pārpurvotām ieplakām jeb vigām. Šaurajā jūrmalas joslā izvietojušies senie lībiešu ciemi Lielirbe, Miķeļtornis, Lūžņas.
 
DR malā pagasta robežas iet pa Ventu (plat. 100 – 400 m ,dzļums 2-5 m)
Pagasta teritorijā atrodas Ovīšu, Klāņu purva, Platenes purva un Ances purvi un meži dabas liegumi.
 
Satiksme:
Cauri pagastam iet šoseja Rīga-Ventspils (A10), 1. šķiras autoceļi Ventspils-Piltene (P122), Ventspils-Kolka (P124) un dzelzceļa līnija Rīga - Ventspils, stacijas - Ventspils-2 un Elkšķene.
www.ventspilsnovads.lv



Tārgales pagasts
Tārgales pagasts ir viena no Ventspils novada administratīvajām teritorijām gar Ventu un Baltijas jūras piekrasti. Robežojas ar Ventspils pilsētu, Dundagas novada Kolkas pagastu un sava novada Ances, Popes, Ugāles, Vārves un Piltenes pagastiem. Pagasta centrs atrodas Tārgalē.

Apdzīvotās vietas: Akmeņdziras, Burtnieki, Būšnieki, Dokupe, Elkšķene, Ēvartciems, Jaunciems, Jaunupe, Kamārce, Krievlauki, Lielirbe, Liepene, Lodes, Lūžņa, Miķeļtornis, Muižnieki, Ogsils, Oviši, Packules ciems, Platene, Pūrkalni, Rēdznieku ciems, Skaras, Stacija Ventspils-2, Standzes ciems, Tārgale (pagasta centrs).

Daba
Tārgales pagasts izvietots gar Baltijas jūras un Irbes šauruma piekrasti, kā arī Ventas kreisajā krastā, tās lejtecē. Jūras krasta līnijā viens no izteiktākajiem Latvijas zemesragiem - Ovišrags. Teritorija līdzena: pagasts atrodas Piejūras zemienes Ventavas un Irves līdzenumos.

Upes
Venta
Irbe
Kamārce
Elkšķene
Mauriņupe
Platene
Aga
Jaunupe
Skalde
Standze

Ezeri
Klāņezers (67 ha)
Puterezers (8,3 ha)

Purvi
Klāņu purvs
Platenes purvs

Vēsture
Pirmo reizi rakstos Tārgale (Thargolae) kā kiligunda kuršu ķēniņa Lamekina Ventavas zemē pieminēta 1230. gadā. 1253. gadā pēc Kurzemes sadalīšanas Tārgali ieguva Livonijas ordenis. 19. gs. otrajā pusē izveidojās Sarkanmuižas pagasts (Rothof). 20. gadsimta 20. gados Ventspilij pievienoja vairākus ciemus gar Kuldīgas ceļu un Pārventā (Lībciemu, Dzirtniekciemu). 1935. gadā Sarkanmuižas pagasta platība bija 308,2 km². 1939. gadā to pārdēvēja par Ventas pagastu. 1945. gadā Ventas pagastā izveidoja Liepenes, Tārgales un Ventas ciema padomes. 1954. gadā Liepenes ciemu pievienoja Ventas ciemam. 1961. gadā daļu, bet 1966. gadā, kad Ventas ciemu likvidēja, tā lielāko daļu pievienoja Tārgales ciemam. 1990. gadā Tārgales ciemu reorganizēja par pagastu. 1996. gadā Ventspilij pievienoja Maurciema apkaimi. 2009. gadā pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Ventspils novadā.

Satiksme
Cauri pagastam iet galvenais autoceļš Rīga-Ventspils (A10), reģionālie autoceļi Ventspils-Piltene (P122), Ventspils-Kolka (P124) un dzelzceļa līnija Rīga - Ventspils (stacijas - Ventspils-2 un Elkšķene).

Ievērojami cilvēki
Jānis Princis (vecākais) (1796 -1868), lībiešu dzejnieks
Kārlis Princis (1893 - 1978), entomologs, Latvijas Universitātes docents, Rīgas Dabas muzeja direktors. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem
Alfrēds Audze (1897 - 1930), latviešu militārais darbinieks
Alīda Vāne (1899 - 1969), operdziedātāja
Jānis Erenštreits (1942), diriģents

Nozīmīgi objekti
Ovišu bāka
Miķeļbāka
Grīžu Velna beņķis
Tārgales pils ar parku
Pizes krogs      
lv.wikipedia.org/wiki/Tārgales_pagasts


Tārgale
Tārgale ir ciems Ventspils novada Tārgales pagastā, pagasta centrs. Izvietojusies pie autoceļa P122 13 km no novada domes Ventspilī un 185 km no Rīgas.

Tārgales nosaukums vēstures dokumentos minēts jau 1230. gadā. Atdzīvotā vieta veidojusies pēckara gados ap bijušās Tārgales muižas (Tergeln) centru. Muižas pilī bija ierīkota skola (1942-1985), vēlāk — kolhoza kantoris. Tārgalē atrodas pagasta pārvalde, pamatskola, kultūras nams, bibliotēka, pasts. Apskates objekti ir muižas pils ar parku.
lv.wikipedia.org/wiki/Tārgale

Lasīt vairāk...
Puze

Puze jeb lībiešu valodā - Piva veiž - nozīmē svēts ūdens. Te, mežu ieskauts, saulē mirdz makšķernieku iecienītais Puzes ezers - otrs dziļākais Kurzemē, kurā mīt milzu sami un stintes. Bet daudzajiem pasakaini skaistajiem purva ezeriem prot piekļūt tikai zinātāji. Cauri pagastam savus ūdeņus nes četras upes - Stende, Raķupe, Svēte, Engure. Stiklu purvu, Raķupes ielejas un Puzes smilšu krupja atradnes dabas liegumi tā vien vedina pie dabas – putnu dziesmām un purva vaivariņu smaržas. Puzes senvēsture saistās ar Puzes pilskalnu, bet baltvācu baronu mantojums skatāms Puzenieku muižā, Puzes ev. Luterāņu baznīcā un Puzes mācītājmuižā. Ceļotājus pārsteigs sakoptais Blāzmas ciems - ar savu upi, vanšu tiltu un skaisto Mežaparku, kur var izšūpoties milzu šūpolēs.


Puzes pagasts ir viena no Ventspils novada administratīvajām teritorijām tā austrumos. Robežojas ar sava novada Ances, Popes, Ugāles un Usmas pagastiem, Dundagas novada Dundagas pagastu un Talsu novada Ģibuļu un Valdgales pagastiem. Lielākās apdzīvotās vietas ir Blāzma (pagasta centrs), Stikli, Amele.

Puze senajās hronikās minēta jau 1220.gadā, senākā zināmā apmetnes vieta ir atradusies Puzes pilskalnā, netālu no „Ķesteru” mājām. Spriežot pēc „Unkartu” mājas celtniecību, šo apvidu apdzīvojuši lībieši, tad nākuši kurši. Pie Puzes ezera atrodas Laivas valks, kas senatnē pirmajiem iedzīvotājiem kalpojis laivas ceļam uz Puzes ezeru.

Puzes pagasts atrodas Ventspils novada austrumu daļā. Tas robežojas ar Ugāles un Usmas pagastiem dienvidos, ar Popes pagastu rietumos, Ances un Dundagas pagastiem ziemeļos, kā arī ar Valdgales un nedaudz Ģibuļu pagastiem austrumos. Puzes pagastam tuvākās pilsētas ir Ventspils (36 km) un Talsi (49 km).

Puzes pagasta dienvidrietumos, pa kreisi no autoceļa Ventspils-Rīga, atrodas Puzes ezers, kas ir viens no dziļākajiem Latvijas ezeriem. Ezers pilnībā atrodas Puzes pagastā, bet tā rietumu krasts veido robežu ar Ugāles pagastu. Ezers atrodas 12,3 m.vjl., tā platība ir 5205 km2. Krasta līnijas kopgarums ir 11,8 km. Ezeram ir liela zivsaimnieciska nozīme. Šeit sastopamas līdakas, asari, raudas, ālanti, zuši, zandarti  un sami.
 
Ievērojams ezeru masīvs ir Stiklu purvu ezeru masīvs, kurā Puzes pagasta teritorijā ietilpst: Maziere (platība 1,8 ha), Dziļene (6,9 ha), Dižiere (20,5 ha), Zutene (7,8 ha), Velnezers (7,5 ha), Seklene (13,0 ha) un Līdaku ezers (< 1,0 ha). Ezeru masīvs atrodas Puzes pagasta dienvidaustrumu teritorijā.
 
Apmēram 1335 ha jeb 6 % no meža zemēm Puzes pagastā klāj purvu teritorijas, kas atrodas pagasta centrālajā un dienvidaustrumu daļā.
 
Valsts ceļu kopgarums Puzes pagastā ir 40,6 km, no kuriem nozīmīgākā ir autoceļš A10 Ventspils-Rīga. Puzes pagasta ceļu kopgarums ir 108,2 km.

Ciemi:                     Iedzīvotāju skaits:
Blāzma                             467
Stikli                                 144
Amele                               99
Dandzītes                         36
Nīcciems                           64
Puzes muiža                     47
Puzenieki                          60
Trēbējciems                      26
Viecītes                             7
Raibkrogs                         14
Banku ciems                     13
Grūžas                             12
Līcnieki                            15
Rūmciems                        4
Speltes                             5


Blāzma (kļūdaini Puze) ir ciems Ventspils novadā, Puzes pagasta centrs. Izvietojies Stendes upes krastos 36 km no novada centra Ventspils un 158 km no Rīgas.

1891. gadā tika apvienoti Puzes un Puzenieku muižu pagasti un uz bijušās pagastu robežas uzcēla pagastmāju. Pēckara gados pie pagastmājas (ciema padomes) izauga kolhoza «Blāzma» ciemats. Blāzmā atrodas pagasta pārvalde, pamatskola, kultūras nams, bibliotēka, bērnu un jauniešu centrs, pasts, feldšeru punkts.
www.ventspilsnovads.lv
lv.wikipedia.org/wiki/Puzes_pagasts
lv.wikipedia.org/wiki/Blāzma


Vēl par Puzes pagastu:.

Daba
Atrodas Kursas zemienes Ugāles līdzenuma ziemeļu malā - ziemeļu daļā jau sākas Piejūras zemienes Ventavas līdzenums. Augstākā vieta atrodas Ameles pacēlumā - 56,5 m vjl.

Upes
Rinda
Engure
Stende
Raķupe
Pesteļvalks
Veciere

Ezeri un ūdenskrātuves
Puzes ezers (520 ha)
Dižiere (20,5 ha)
Seklene (13 ha)
Zutene (7,8 ha)
Velnezers (7,4 ha)
Dzilene (6,9 ha)
Dūņezers (uz robežas ar Ugāles pagastu, kopējā platība 4,4 ha)
Ieriņezers (4,2 ha)
Dienvidos no Blāzmas atrodas arī mākslīgi uzpludinātais Sipenes dzirnavezers (8,8 ha)

Purvi
Pagastā daudz purvu, no kuriem lielākie ir:
Vasniekpurvs (497 ha, dienvidu dala Usmas pagastā)
Pumpura purvs (283 ha)
daļa no Stiklu dižpurva

Ievērojami cilvēki
Fricis Rūmnieks (1919 - 1960) - dzejnieks
Rihards Kraulis (1916 -2001) - rakstnieks

Lasīt vairāk...
Puzes evaņģēliski luteriskā baznīca
Ģērboņi virs Puzes baznīcas ieejas durvīm
Puzes baznīcas ieejas portāls
Puzes evaņģēliski luteriskā baznīca
Puzes evaņģēliski luteriskā baznīca
Puzes evaņģēliski luteriskā baznīca
Puzes evaņģēliski luteriskā baznīca
Apskatīt visu galeriju
Pope

Sevišķi skaists skats pāri apkārtējo mežu galotnēm paveras no Popes pilskalna, kas paceļas 75 m virs jūras līmeņa un vairāk nekā 50 m virs apkārtējā līdzenuma. Naktis var pat saredzēt bāku zibšņus Kurzemes jūrmalā un svētku uguņošanu Ventspilī. Popi īpaši krāšņu dara tās septiņas simtgadīgo liepu alejas un muižas parks, kurā aug visskaistākais Latvijas dižskābardis, īves, milzu ozols un ēdamo kastaņu koki. Ceļš uz muižas kompleksu sākas piecu ceļu krustojumā. Blakus autobusu pieturai atrodas kādreizējā kroga ēka, tagad Tautas nams. Pretējā pusē vecā aptiekas ēka. lpaši skaista Pope ir rudenī, kad popiņi sanāk, lai svinētu tradicionālos Ķirbju svētkus.


Popes pagasts

Popes pagasts atrodas Ventspils rajona vidienē, valsts galvenā autoceļa Ventspils - Rīga (A-10) 17. kilometrā. Iedzīvotāju skaits ~ 1200.   

Vizuāli Pope ir ļoti interesanta. Milzīgajā līdzenumā, kas stiepjas no Ventspils līdz pat Talsiem, Pope paceļas uz augšu kā oāze ne­auglīgajā purvaino mežu līdzenumā. Lielie meži te aiztur vēju un palīdz saglabāt siltumu. Sevišķi skaists skats pāri apkārtējo mežu galotnēm ir no Popes pilskalna, kas paceļas 75 m virs jūras līmeņa un vairāk kā 50 m virs apkārtējā līdzenu­ma. Naktīs var  pat saredzēt bāku zibšņus Kurzemes jūrmalā. Pilskalna centrā augusi svētliepa, kas tagad nolūzusi. Pastāv dažādi uzskati par to, vai tiešām šajā vietā atradusies senlatviešu pils, vai tikai domas par tādas pils pastāvēšanu radušās no teikām un nostāstiem par nogrimušām pilīm.

 
 
 

 Nostājoties Popes pilskalnā (augstākā vieta Ventspils rajonā – 62,5 m v. j. l.), nav grūti iztēloties kā te izskatījies pirms tūkstoš un vairāk gadiem. Pat tad, kad apkārt viļņojās Litorinas jūra, un Popes kalns šajā bangotnē bija sala. Toreiz gan, jādomā, cilvēki uz šīs saliņas vēl nedzīvoja. Taču ilgi nebija jāgaida: jūrai atkāpjoties, palika varenā Rindas upe, pa kuru iebraukt aizjūras kuģiem. Tāpat ezeri, tostarp tagad gandrīz vai pašā pagasta centrā esošā purva vietā iegūlušais Pūnikas ezers. Iespējams, ka tieši šī kādreizējā ūdenskrātuve devusi Popei vārdu, jo par “popi” dēvēts staigns ezera krasts. Versijas par Popes pagasta nosaukumiem ir vairākas.Pope Jāņa Endzelīna ,,Vietvārdos„ skaidrota kā mitra, zema, purvaina vieta. Citās vārdnīcās minēts, ka nosaukums varētu būt arī cēlies no lībiešu valodas ar nozīmi "gals", jo te satiekas kuršu un lībiešu zemes.

Pagastā darbojas gan ražošanas objekti, gan iestādes, pārtikas un  rūpniecības preču veikali, pasta nodaļa, bibliotēka, feldšeru punkts, aptieka,  frizētavas, degvielas uzpildes stacija. Popes pamatskola (dib. 1851. g.) atrodas skaistajā Popes pilī.1988. gadā durvis ver bērnudārzs "Zemenīte”. Ir kultūras nams,  Popes kapella, ev. luter. baznīcas drau­dzes koris. Nodibināts Represēto klubs. Pagasta iedzīvotāji aktīvi var līdzdarboties pagasta, skolas, folkloras kopas “Pūnika” un dāmu klubiņa “Puceņoga” rīkotajos pasākumos Iedzīvotājiem ir iespēja gan strādāt, gan atpūsties ne tikai pagastā, bet arī Ventspilī.
www.ventspilsnovads.lv


Vēsture

Pope dokumentos pirmo reizi minēta 1231 .gada līgumā kā kiligunda, tātad ievērojams administratīvs centrs. Tāda Pope ir arī viduslai­kos, senatnē, šķiet tai bijušas sakrālas saistības ar Ventspili un Popervāli un Vārdupes kalnu.

Par Popes senvēsturi varētu liecināt līdz šim faktiski nepētītie šļūdoņa kušanas rezultātā tuvīnajos mežos palikušie varenie ūdenskrātuves vaļņi, pārakmeņojušās sfagnu sūnas un daži ūdens iemītnieki vietējā grants karjerā, kāpām līdzīgi veidojumi tagadējos mežos. Savukārt par cilvēku klātbūtni liecina apdedzinātas purva rūdas gabalu koncentrācija Vēdē pie "Lipstiem", Nabeļkroga akmenskrāvuma ugunskapi, kas pētīti (un arī izpostīti) pirms kara un vēl daži citi savrupatradumi. Pats jaunākais pētījums izdarīts 1998. gadā Zetiņkalnā pie "Lazdu" mājām, kur uzieti ap 900 - 1000 gadus seni ugunskapi. Tomēr kopumā arheologi līdz šim Popei metuši līkumu. Pat Pilskalns, kas neapšaubāmi glabā ne vienu vien senatnes liecību, pavirši pētīts tikai vienreiz - 19. gs. nogalē, šo vietu apmeklējot tam pašam Kupferam, pēc kura ierosmes 1912. gadā nodibināts Moricsalas rezervāts.

No 1797.-1815. gadam pagastā darbojās potaša manufaktūra, kuras ražojumus arī eksportēja. No 1797.-1853. gadam Popē bija papīra dzirnavas. Bijusī muižas pils - baronu Bēru īpašums (tagad Popes deviņgadīgā skola) sākotnēji celta 1608. vai 1620. gadā, bet pašreizējā izskatā 1840. gadā. 

20. gadsimta pagasta vēstures atmiņā palieko­šu vietu ieņēmuši Latvijas brīvības cīnītāji un 2. pasaules karā abās frontes pusēs kritušie Popes dēli.
www.ventspilsnovads.lv


Vēl par Popes pagastu:

Daba
Atrodas Kursas zemienes Ugāles līdzenumā. Ziemeļu daļā atrodas Popes pacēlums, kas Popes apkaimē sasniedz pagastā lielāko augstumu - 69,1 m vjl.

Upes
Dižgrāvis
Aga
Platene
Rinda
Renda (Zviede)
Krojvalks

Ezeri
Klāņezers (67 ha, uz robežas ar Tārgales pagastu)

Purvi
Stāvu purvs
Dižpurvs

Lasīt vairāk...
Jūrkalne

Jūrkalne ir viena no gleznainākajām Baltijas jūras piekrastēm Latvijā ar iespaidīgu jūras stāvkrastu gandrīz 20 m augstumā. Te izveidojusies tūrisma un atpūtas vieta, kurā lieliski sadzīvo vēsturiskais un Iaikmetīgais. Tā 135 gadus senajā kroga ēkā tapis Tautas nams ar zāli kopā sanākšanai un izstādēm, bet senajā skolas ēkā - brīvā laika pavadīšanas centrs „Krasti”, kur izvietoti Jūrkalnes un suitu novada tradicionālie vēstures priekšmeti, atjaunota pirmās pagasta skolas mācību klase. Suiti ir neliela katoļu kopiena luteriskajā Kurzemē, kuru kultūrā cieši savijušies kristīgie priekšstati un folkloras vērtības. Spilgtās tautastērpu krāsas un suitu sievu apdziedāšanas dziesmas burdona manierē ir suitu kultūras zīmols.


Jūrkalnes pagasts atrodas Ventspils novada dienvidrietumu daļā Baltijas jūras krastā. Robežojas ar sava novada Užavas un Ziru pagastiem, Alsungas novadu un Pāvilostas novada Sakas pagastu. Lielākās apdzīvotās vietas ir Jūrkalne (pagasta centrs), Ošvalki, Labrags.

Attālumi līdz pilsētām:
- Ventspils - 42 km
- Kuldīga - 43 km
- Liepāja - 72 km
- Rīga - 195 km
- Pāvilosta (jahtu osta) - 20 km
www.ventspilsnovads.lv

Vēsture
Jūrkalnes pagasts ir viens no trim suitu novada pagastiem. Līdz 1925. gadam tika saukts par Pilsberģes pagastu. Pilsberģes muižu 1737. gadā nopirka Kurzemes hercogs Ernests Bīrons. 1872. gadā Pilsberģes muižā tika izveidota Feliksbergas (Jūrkalnes) jūrskola.

1935. gadā pagasta platība bija 94,1 km2 un tajā dzīvoja 1153 iedzīvotāji. 1945. gadā pagastā izveidoja Jūrkalnes un Ošvalku ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Jūrkalnes ciems ietilpis Alsungas (1949-1956), Ventspils (1956-1962), Kuldīgas (1962-1967) un atkal Ventspils (pēc 1967. g.) rajonos. 1951. gadā Jūrkalnes ciemam pievienoja Ošvalku ciemu, 1954. gadā - Sārnates ciemu. 1961. gadā daļu Jūrkalnes ciema iekļāva Užavas ciemā, 1977. gadā daļu Alsungas pilsētciemata teritorijā. 1987. gadā pievienoja daļu Sakas ciema. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Ventspils novadā.
lv.wikipedia.org


Kā zināms, Kurzemē un Vidzemē atpūta pie jūras par modi kļuva 19.gadsimta 1.pusē. Iesākumā muižnieki vēlāk arī rūpnieki un citi turīgāko slāņu ļaudis devās baudīt jūras peldes.

Taču mūs pārsteidz fakts no 1825.gada avīzēm, kas apraksta „kungu un gaspažas mazgājamā laikā Feliksbergā’”. Protams, ka tie nebija ceļotāji no Krievijas, Rīgas vai Ventspils. No Feliksbergas stāvkrastiem netālu atradās bagātas Apriķu, Cīravas, Kazdangas, Aizputes, Kuldīgas, Ēdoles, Alsungas un citas muižas un turīgi ļaudis. Labā zirgu pajūgā šeit nokļūt varēja pāris stundās. Peldes jūrā, atspirdzinošais gaiss un laba kompānija veicināja pat vairāku dienu uzturēšanos pie stāvajiem krastiem. Kur apmesties bija visiem, jo muižnieki atrada vietas pie savējiem, mācītāji pie draudzes locekļiem. Dzīve, kā rakstīts 1894.gada „Tēvijā” te ir ievērojami lēta un nevajag ne ārstu, ne zāļu. Labi bija arī vietējiem, kas varēja piepelnīties. Diemžēl romantiskais laikmets beidzās ap 1905.gadu.

Drūms laiks iestājas pēc 2.Pasaules kara. Jūrkalnes jūrmala tai skaitā stāvkrasts, skaistie pierobežas meži kļūst par PSRS rietumu robežu. Šeit iebraukt var tikai vietējo iedzīvotāju radi ar īpašām atļaujām, pavisam reti. Citādi itvisur uz ceļiem ir kontrolposteņi, jūrmala noecēta, zvejlaivas iznīcinātas. Pie jūras nobraukt var tikai ar īpašām robežsargu atļaujām. Jūrkalnē „Raķešnieki” bija pat īpaši slēpjama militārā režima vieta.

Tūrisms atgriežas Jūrkalnē tikai 90-to gadu vidū. Ar pagasta atbalstu dažas jūrkalnieku sētas sāk pieņemt brīvās Latvijas ilgi neredzētās piekrastes apceļotājus 18 līdz 20 metru augstie stāvkrasti kļuva par Kurzemes apceļotāju „topa” mērķi. Ap 15 līdz 20 jūrkalniešu sāka sevi reklamēt Jūrkalnes „Tūrisma avīzē”. Atveras krodziņi – vēsturiskās būvēs, drupās un modernās jaunbūvēs. Tūristu interesēs, pie ceļiem, kas ved uz Jūrkalni uzstādīja oriģinālas kartes ar informāciju ceļotājiem. Jūras krasts labi pieejams visiem, kur ir pagasta zemes un tika izveidotas kāpnes un skatu laukumi. Ar vēsturisko māju vārdiem tika apgādāja Jūrkalnes ceļmalas norādes.
www.jurkalnesstavkrasts.lv


Ievērojami cilvēki
Jānis Priedoliņš (1855 - 1936) - kuģīpašnieks un tālbraucējs kapteinis.
Ābrams Cvi Idelsons (1882 - 1938) - komponists un muzikologs.

Lasīt vairāk...
Ance

ANCE... pagasts ar skaisto sievietes vārdu, kur lielāko teritorijas daļu aizņem meži un purvi, to šķērso piecas Irbes baseina upes: Ostupe, Raķupe, Pāce, Stende, Rinda. Upju krastos aug milzu dižozoli. Irbes krastos retie un aizsargājamie augi ir tādā koncentrācijā, ka šeit izveidots dabas Iiegums „Ances purvi un meži”. Starp priežu silu kangariem vigās guļ gleznaini meža ezeriņi. Ances meži- zvēru un putnu paradīze un arī mednieku un makšķernieku paradīze!

Nozīmīga loma pagasta saimnieciskajā un kultūras dzīvē bijusi baronu Bēru dzimtai, ar kuras ziņu Rindā uzcelta baznīca, atvērta draudzes skola, iekārtotas zāģsudmalas.

Ances pagasts ir viena no Ventspils novada administratīvajām teritorijām tā ziemeļrietumos. Robežojas ar sava novada Tārgales, Popes un Puzes pagastiem, bet austrumos tam ir robeža ar Dundagas novada Kolkas un Dundagas pagastiem. Lielākās apdzīvotās vietas ir Ance (pagasta centrs), Irbene, Jorniņi, Kārļmuiža, Lonaste, Ostupciems, Rinda, Silciems, Virpe.


Vēsture Ancē

Barona Bēra laiks
Nevaram noliegt baronu Bēru dzimtas ieguldījumu mūsu pagasta kultūras un saimnieciskās dzīves veidošanā. Nav arī saglabājušies tādi nostāsti, kas būtu īpaši kompromitējoši Popes baronam, teiksim, par cietsirdīgiem miesas sodiem, vai māju atņemšanu zemniekiem. Tādas izdarības gan piedēvētas Puzes baronam. Simtgadniece Līna Kārše stāstīja: ja gribējies dabūt barona mežā baļķus māju būvēšanai, vajadzējis labi sirsnīgi lūgt un bučot roku, tad neesot atteikts. Bet vai tad starp Ances arājiem un spītīgajiem jūrmalas lībiešiem bija daudz tādu, kam lepnums to ļāva darīt?

Pēc pārcelšanās uz dzīvi Popes muižā barons Bērs savas daudzās pusmuižas iznomāja anceniekiem. Ar Bēra ziņu Rindā uzcēla baznīcu un pastorātu, atvēra draudzes skolu, Rindā iekārtoja zāģsudmalas. Lai panāktu ūdens līmeņa starpību, barons licis iedambēt Rindas krastus, tā stipri paceļot arī gruntsūdens līmeni augšteces piekrastē. Tie saimnieki, kam pļavas un lauki atradās tuvāk krastam un nemitīgi cieta no pārplūšanas, cēla protestu pret dzirnavnieku un baronu, prasot dambi nojaukt. Bijuši pat tiesas darbi.

Lai pārvaldītu baronam piederošos meža īpašumus, tika izveidotas trīs mežniecības:

Ances mežniecība ,,Lazdainēs”, Vičaku mežniecība un Popes mežniecība „Straumēnos”.


Ances pašvaldības dzimšana.
Kā atsevišķa pašvaldības vienība pagasts dibināts 1925.gada 23.janvārī, kad Iekšlietu ministrs apstiprina Ventspils apriņķa likvidācijas valdes lēmumu par Ances pagasta atdalīšanu no Popes pagasta, ar kuru tas līdz šim bija apvienots. Tas noticis uz 1052 pilsoņu lūgumu pamata, jo Popes pagasta iedzīvotāji nepiekrita tam, ka pagasta valdes sēdeklis tiek pārcelts uz Ances muižu.

Ances pagasta dibināšanas brīdī 1925.gadā pagasta teritorijā darbojas četras pirmās pakāpes pamatskolas ar kopējo skolēnu skaitu 276, taču daļa no tiem bija ārpagastnieki.

 Rindas pamatskola                 dib.1838.g.                  80 skolēnu
 Miķeļtorņa (Pizes )                  dib.1869.g.                  36 skolēnu
 Lielirbes                                  dib.1872.g.                  40 skolēnu
 Virpes                                     dib.1875.g.                  120 skolēnu

Telpu trūkuma dēļ nevienā no pamatskolām nevar atvērt otrās pakāpes klases. Visblīvāk apdzīvotā rajonā atrodas Virpes skola, bet tās ēka ir galīgi novecojusies un draud sabrukt. Ņemot vērā šos apstākļus pagasta padomes ārkārtas sēdē 1926.gada 2.jūlijā tiek nolemts celt jaunu 6-klasīgu pamatskolu Ances centrā, paredzot vietas 250 bērniem un novērtējot paredzamos celšanas izdevumus par 120 000 Ls.


Saimnieciskie uzņēmumi 19.gs.beigās

Ūdensdzirnavas(no barona nomā Aleksis Lūkass )   -Angermindē ( Rindā )
Cietes un sīrupa fabrika , darbināma ar tvaiku            -Lonastē        
Stikla fabrika                                                            -Virpē  (Vecā Annahite)

KROGI
Vēdē  Nabelkrogs
Angermindē  (krodzinieks Zīle) ,,Melnais Pēteris”

SKOLAS
Angermindē draudzes skola (Lielauss, Jansons )
Virpē ( Zvejnieki )
Pizē ( Ķierpe )

VEIKALI
Angermindē (Hofmans )
Ancē (Jankels Jākobsons )

Mūsdienās Ancē kroga vairs nav...Skola – tā, protams, ir...bērnudārzs...veikali frizētavas...
www.ventspilsnovads.lv


Ievērojami cilvēki

Georgs Heinrihs Loskīls (1740-1814) — mācītājs, rakstnieks un garīgo dziesmu autors,
Ansis Buševics (1878-1943) — finanšu ministrs (1923).

Lasīt vairāk...
Piltene

Piltene ir slavena ar to, ka savā laikā ir bijusi Kurzemes bīskapijas galvaspilsēta un tās pēdējā bīskapa un vienīgā Livonijas karaļa Magnusa pēdējā rezidence 16. gadsimtā, bet vēlākajos gadsimtos Piltenes apgabala centrs. Pilsētas tiesības tai ir kopš 1557. gada. Piltenes pils celta 13. un 14. gs. mijā kā konventa pils un izmantota līdz 16. gs. Līdz mūsdienām saglabājušies Piltenes pils pamati un divu torņu-Lielā apaļā un Kauna torņa fragmenti. Pilsētas centrā saglabājusies 19. gs. 1. puses koka apbūve.


Piltene - neliela, bet sena pilsēta Ventspils rajonā, piejūras zemienē pie Ventas. Par apdzīvotu vietu Piltene izveidojusies jau senatnē. Pilsētas muzejā glabājas trīs te atrasti akmens cirvji no 4. gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas.

Pilsētas tiesības kopš 1557. gada. Platība 14,2 km2, lauku teritorija 188 km2. Iedzīvotāji: 1226 (1997. g.), kopā ar lauku teritoriju 1870; latvieši 92,7%, krievi 3,7%. Attālums no Rīgas 173 km (autoceļš līdz Ugālei un A10), no Ventspils 22 km (autoceļš P122). Dzelzceļa stacija Ventspils 22 km.

Pilteni apņem lauku teritorija, tikai tās austrumu mala robežojas ar Ugāles pagastu. Lauku teritorija robežojas ziemeļos ar Tārgales pagastu, austrumos ar Ugāles pagastu, dienvidos ar Zlēku pagastu, rietumos robeža iet pa Ventu, kuras otrajā krastā ir Vārves un Ziru pagasts. Piltenē sākas autoceļš P122 uz Ventspili. 2. šķiras ceļš Pilteni savieno ar Ugāli un Zlēkām.

Pilsētas ģerbonis – ģerboņa vairogs ar horizontālu dalījumu, augšējā sarkanajā laukā zelta lode virs diviem sakrustotiem bīskapa sudraba zižļiem, apakšējā sudraba laukā trīs sarkani torņi ar sarkaniem karodziņiem to galos Ģerbonis apstiprināts 1925. gadā.

Daba un iedzīvotāji.
Piltene atrodas Piejūras zemienes Ventavas līdzenumā. Tās teritorija sastāv no trīs nošķirtām dalām, kas viena aiz otras stiepjas R-A virzienā 11 km. Galvenā dala atrodas Ventas attekas Vecventas labajā krastā 2 km no Ventas auglīgā mālainā apvidū. Divas pārējās dalās - Priekšpiltene un Krievciems iestiepjas mežiem apaugušā smilšainā daļā. Pilsētas teritorijā Vecventā ietek 8 km garā Zvirbuļupe, gar Krievciemu tek Ventas pieteka Vēždūka. Vecventā vasarās izsīkst, sadaloties atsevišķos dīķos. Venta iepretī Piltenei ir vairāk nekā 100 m plata un 2-10 m dzija. Pilsētā 63 ha aizņem aramzeme un dārzi, 93 ha pļavas, 154 ha ganības, 913 ha mežs, 199 ha pārējā zeme. Iedzīvotāju skaits Piltenē pēc 2. pasaules kar samazinājās, tikai 70.-80. gados tas pieauga, bet nesasniedza 1914. gada skaitu. Pirms 1. pasaules kar pilsētā bija liels vāciešu un ebreju īpatsvars, bet pēc kara tā visu laiku bijusi loti latviska pilsēta.

Pilsētbūvniecība un arhitektūra.
Sākotnēji Piltenes struktūru veidoja viena iela, t.s. Lielā iela, kas puslokā aptvēra Piltenes pili Vecventas krastā. Tā ir galvenā iela arī mūsu dienās. Pilsētas centrā saglabājusies 19. gs. 1. puses koka apbūve, tilti un baznīca. Piltene ir viena no tām pilsētām Kurzemē, kur iespējams atrast divsimt un vairāk gadu vecus koka celtniecības paraugus ar mantelskursteni vidū un ap to izkārtotām istabām. Latvijas celtniecības izpētes speciālists, arhitekts G. Jansons Piltenē ir ieguvis daudz vērtīgu liecību par seno namdaru koka apstrādāšanas prasmi. Dažās ielās (Jelgavas ielā u.c.) saglabājies bruģējums. Piltenes muižai piederēja Baznīckrogs, Muižas krogs (pie tā bijusi ari zirgu pasta stacija), Jaunais krogs. Pēc 2. pasaules kara Piltenē ir uzcelts tirdzniecības centrs un ēdnīca (1975. g., arhit. J. Rauziņš), vidusskolas ēka (1974. g.), ugunsdzēsēju ēka (1956. g.), vairākstāvu daudzdzīvokļu mājas.
www.ventspilsnovads.lv


Piltenes vēsture

19.gs. Krišjānis Dinsberģis rakstīja:
„Zviedri un dāņi jau laikam pirms vāciešu atnākšanas Līvos, bija Kurzemi apošņājuši. Pa Ventas upi pāra jūdzes uz augšu aizbraukuši, tie jau bija uzcēluši pili, ko kūri saukuši par Dāņpili un no kā pēcāk tas vārds Piltene ( Pilene?) izcēlies. Bet, kad kūri dāņu un zviedru nagus šķita asākus par vācu nagiem, tad kūru ķēniņš Lamekins labāki padevās vāciešiem. Tas notika 1230.gadā. ”

Tā toreiz nodibinājās Kurzemes bīskapija ar galvaspilsētu Pilteni un 1295. gadā šeit sāka celt mūra pili. Pie pils izveidojās celtnieku pilsēta un tāpēc Piltenes pilsētas sākums skaitāms ar šo gadu.

Piltenes pilsēta pirmo reizi rakstos minēta 1309. gadā, kad iebrukuši lietuvieši un nopostījuši pilsētu, bet pili nav varējuši ieņemt. Pilsētas tiesības pirmoreiz Piltenei piešķirtas 1387.gadā un 15.gs. sākumā jau zināmi birģermeistaru vārdi. 1557.gadā bīskaps Johans Minhauzens, lai izpatiktu Piltenes pilsoņiem, piešķīra pilsētai tādas pašas tiesības kā Rīgai, bet pēc diviem gadiem pārdeva pili, pilsētu un visu bīskapiju Dānijas princim Magnusam. Magnuss bija luterānis, jo bija mācījies Virtenbergas universitātē, kurā par mācītāju bija Mārtiņš Luters. Piltenē Magnuss no 1559. līdz 1583.gadam bija pirmais luterāņu bīskaps, kurš veicināja ticības izplatīšanos un organizēja baznīcas celtniecību. Viņš 1570 gadā dāvināja pilsētai Pankšu ciemu skolas un baznīcas uzturēšanai. Piltene tolaik bija ne tikai politiskais un saimnieciskais, bet arī kultūras centrs. Ventā pie bīskapa pils atradās osta, kurā piestāja kuģi ar precēm un bīskapa viesiem. Osta bija nocietināta un apsargāta. Otra osta piederēja Piltenes pilsētai. Tajā iekrāva un izkrāva preces no kuģiem, kas kursēja uz Kuldīgu vai ārzemēm pa Baltijas jūru. Krastmalā bija lielas noliktavas – spīķeri. Aiz ostas Sudmaļkalnā atradās tirgus laukums. Teika stāsta, ka tur bijušas septiņas vējdzirnavas, kurās malti graudi, bet milti vesti kuģos pa Ventu pārdošanai. Venta mainījusi gultni 1710. gadā pēc lieliem plūdiem, un tagad upe plūst 2 km no Piltenes.

Savu saimniecisko un politisko varu Piltene zaudēja 1583.gadā, kad sākās karš Piltenes mantojuma dēļ Dānijas un Polijas starpā. Karā iesaistījās arī zviedri un krievi. Piltenes bīskapijas centrs pārcēlās uz Aizputi. Tiesa, saglabājās Piltenes apgabala nosaukums, kaut gan sākās Aizputes politiskais un ekonomiskais uzplaukums.

Piltene turpināja pastāvēt kā luterāņu baznīcas centrs. Tā joprojām bija arī kultūras un garīgās diacēzes centrs. Garīgās kultūras laukā jāmin bīskapu portretu galerija Piltenes pils zālē un kāda „Diždarbu grāmatiņa” (Libellus Gestorum). „Latviešu konversācijas vārdnīcā” teikts, ka Kurzemes bīskapijas nodibināšana piedēvēta Dānijas karalim. Grāmatas saturu zinājuši arī zemnieki un tas saglabājies teikas veidā.

Tagadējās Piltenes vietā jau pirms vācu krustnešu iebrukuma bija kuršu apmetne un pils. Apkārtnē atrodams arheoloģijas piemineklis - Lagzdienas pilskalns 1870. gadā Piltenes mežniecībā purvainā vietā 1,2 m dziļumā atrasts daļēji apzeltīts kakla riņķis, kas sver 593,6 g. To datē ar 5. gs. Tā kā kakla riņķis bija tik dziļi ierakts purvainā zemē, to uzskata par ziedojumu. 1234. gadā bīskaps Modēnas Vilhelms nodibināja Kurzemes, vēlāk Piltenes bīskapiju, ieceldams Engelbertu par Kurzemes bīskapu. Kurzemes bīskapija Livonijas ordeņa zemes sašķēla trīs daļā (Piltenes-Dundagas, Aizputes-Embūtes un Sakas Cīravas novadā), un tā bija pilnīgi atkarīga no Livonijas ordeņa. No 1234. gada Piltene bija Kurzeme bīskapijas rezidence. No bīskapu laikiem Piltene piederēja 1250 ha zemes. 1295. gadā pēc galīgas uz varas pār kuršiem Piltenē senās kuršu pils vietā Ventas krastā bīskaps sāka celt sev pili, pie kuras ar laiku izveidojās apmetne. Vēstures avotos apmetne pirmo reizi minēta 1309. gadā kā Kurzemes bīskapa Burharda īpašums, un Piltene kļuva par šās Kurzemes bīskapijas administratīvo centru.

Kurzemes jeb Piltenes bīskapijas politiskā dzīve viduslaikos norisinājās domkapitula sanāksmju centrā - doma baznīcā Aizputē un paša bīskapa rezidencē Piltenē. Ventspils ostas tiešais tuvums un kuģniecība pa Ventu bija noteicošie motīvi, kādēļ bīskapa pils atradās Piltenē. Pils bija izveidojusies par tolaik modernu cietoksni ar konventa ēku dzīvošanai, plašu nocietinātas apmetnes teritoriju un diviem apaļiem 16. gs. sāk. celtiem lielgabalu torņiem modernai aizstāvēšanās tehnikai. Pils celtniecība un apdzīvotas vietas veidošanās pie tās strauji pulcināja tirgotājus un amatniekus, un jau 14. un 15. gs. tā bija izveidojusies par plaukstošu centru.

1330. gadā apmetni un priekšpili nodedzināja lietuviešu karaspēks. Ap 1350. gadu Piltenē plosījās mēris. 1557. gadā bīskaps piešķīra Piltenei Rīgas pilsētas tiesības. 1559. gadā Kurzemes bīskapijas valdnieks bīskaps Jānis IV bīskapiju pārdeva Dānijas karalim Fridriham II, kas to atdeva savam brālim Magnusam (kompensācija par viņa atteikšanos no mantojuma tiesībām uz Meklenburgu). Sakarā ar to bīskapijas zemes netika iekļautas topošajā Kurzemes hercogistē.

Pēc Magnusa nāves cīna par bīskapijas zemēm (t.s. Piltenes mantojumu) izbeidzās ar 1585. gada Kronborgas līgumu (par 30 tūkstošiem dālderu Dānija atteicās no savām pretenzijām). Polija atmaksāja Dānijai par bīskapijas pirkumu, līdz galīgai nomaksai atstājot jaunizveidoto Piltenes apgabalu (Piltene kļuva par šā apgabala centru) kā ķīlu Prūsijai, kas bija aizdevusi naudu. Tāpēc 1585.-1609. g. Piltenes apgabals bija pakļauts Prūsijas likumiem. 1611. gadā Polijas karalis Sigismunds III Vasa apstiprināja Piltenes apgabalam "Piltenes statūtus" (Piltenes apgabala tiesību normu krājums vācu valodā, autors Kurzemes muižnieks K. Zakens; to civiltiesiskās normas daļēji bija spēkā līdz 1938. g.). Šie statūti noteica Piltenes apgabala pārvaldes un tiesu iekārtu, dzimtbūšanas, laulības, mantošanas tiesības un krimināltiesības, tās attiecās arī uz pilsētniekiem.

Kurzemes hercogi velti centās panākt Piltenes apgabala pievienošanu hercogistei, jo 1617. gadā tas tika pārvērsts par autonomu apgabalu, kas bija pakļauts tieši Polijas karalim. Polijas-Zviedrijas kara laikā (1655.-1660. g.) Pilteni ieņēma zviedri, pēc tam 1656. gadā hercogs Jēkabs to pievienoja Kurzemes hercogistei. Šajā laikā Piltenes muižniecība nodibināja savu republiku ar landtāgu, tiesu un pašvaldību. Kad polu Vidzemes (Latgales) katoļticīgie bīskapi pieprasīja Piltenes pievienošanu viņu zemēm un pēdējo pusē nostājās Anglija, Dānija, Holande un Beļģija, mazo muižnieku republiku 1717. gadā pilnīgi atdalīja no Kurzemes un pakļāva Polijas karalim.

Lielu postu Piltenei nodarīja Lielais mēris (1710.-1711. g.), kad apkārtnes 34 muižu novados palika tikai 257 vīriešu kārtas zemnieki. Piltene kļuva par maznozīmīgu Kurzemes pilsētu. 1795. gadā, Polijas valstij sabrūkot, Piltenes apgabals un Kurzemes hercogiste tika pievienota Krievijai, un 1819. gadā Piltenes apgabalu apvienoja ar Kurzemes guberņu un ietilpināja Ventspils un Aizputes apriņķī.

Pirms 1. pasaules kara Piltenē bija divas vējdzirnavas, tvaika dzirnavas un alus darītava. 1. pasaules kara laikā Pilteni kopā ar Kurzemi ieņēma vācu karaspēks. Latvijas Brīvības cīnu laikā Pilteni no 1919. g. 29. janvāra līdz 24. februārim ieņēma lielinieki un tā kļuva par piefrontes pilsētu, no kuras 1. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijas 1. brigādes pulki gatavojās uzbrukumam Liepājai. 1919. g. 13. novembrī arī bermontieši bija spiesti Pilteni atstāt. 1935. gadā Piltenē bija 31 sīktirdzniecības un 58 sīkrūpniecības un amatniecības uzņēmumi. Notika nedēļas un gada tirgi.

1945. g. 10. maijā PSRS karaspēks iegāja Piltenē. PSRS okupācijas varas iestāžu rīkotajās deportācijās un arestos cieta arī Piltenes iedzīvotāji. Pēc 2. pasaules kara te bija kolhoza "Piltene" centrs, fabrikas "Rīgas adītājs" filiāle, alus darītava, starpkolhozu augļu un dārzeņu pārstrādāšanas uzņēmums "Piltene", kurā ražoja dārzeņu konservus, pildīja minerālūdeni. Darbojās maizes ceptuve, krejotava, alus darītava, sadzīves pakalpojumu darbnīcas, rajona remonta un celtniecības iecirknis.

Par Piltenes varenību un bagātību saglabājušās daudzas teikas. Vienā no teikām teikts, ka Piltene nezelšot četri simti gadu. Piltenieki sacīja, ka tas būšot līdz 1995. gadam, kad pilsēta svinēja savu 700 gadu jubileju.
www.ventspilsnovads.lv

Lasīt vairāk...
Piltenes evaņģēliski luteriskā baznīca
Piltenes estrādes panorāma
Piltenes viduslaiku pilsdrupu panorāma
Piltenes bīskapa pilsdrupu panorāma
Piltenes evaņģēliski luteriskā baznīca (panorāma)
Apskatīt visu galeriju